– Pakāpsimies solīti atpakaļ. Kā tas viss sākās? Neviens jau nepiedzimst ar diriģenta zizli rokās. Kad un kā saprati, ka mūzika ir tava dzīve un aicinājums? 6
– Ļoti labi atceros to dienu un vietu. Tas bija Mūzikas akadēmijā, es tolaik vēl mācījos kordiriģentos, biju bakalaura programmas trešā kursa students. Stāvējām pīpētavā ar profesoru Jāni Lindenbergu, un pēkšņi es viņam pateicu: jā, tagad šajā brīdī, es saprotu, ka mūzika man ir nepieciešama kā gaiss, mūzika ir mana elpa, dzīve un dzīvība.
Piedzimt ar zizli… Liels paldies vecākiem, pareizāk, māmiņai. Bērnībā viņa veda mani uz operu. Taču es nevienu operu neredzēju, stāvēju pie orķestra bedres, pie sarkanās samta sieniņas starp skatītāju zāli un orķestra bedri, un skatījos, kas tur dziļumā notiek. Nekas cits mani neinteresēja.
Mūsu dzimtā nav neviena mūziķa, esmu baltais zvirbulis. Māmiņai aizraušanās ar operu ir jaunības trakulība. Viņa ir kurzemniece, dzimusi un augusi Engurē, sāka strādāt VEF, dzīvoja tolaik Ogrē, tur sapazinās ar mūziķiem, tāpēc veda mūs ar brāli uz operu.
– Un tētis?
– Tētis agri aizgāja. Zaļais pūķis viņu pazudināja, tētis iztaisīja pašnāvību. Bet man ir ļoti labs patēvs, kas mūs ar brāli ir uzaudzinājis. Viņš atļāva vairāk nekā tēvs, par ko māte itin bieži pukojās, taču viņš vienmēr bija mums līdzās, rūpējās par mums, iemācīja, kā ieskrūvēt skrūves, kā mašīnu salabot. Tagad es to novērtēju pat vairāk nekā pusaudža gados. Ja traktors pēc ziemas nepielec, es ar baudu ķeros klāt, izjaucu un atkal salieku kopā. Tās prasmes man ir no Viktora, no mana patēva. Viņš arī strādāja VEF, lodēja plates, vēlāk kopā ar klasesbiedru viens no pirmajiem sāka uzstādīt pašu veidotas signalizācijas. Ar mašīnām aizrāvās, arī mums ar brāli iemācīja sajēgu par tām. Tagad ķimerēties ar tehniku, nopļaut zāli – tā man ir reāla atpūta.
– Pakāpsimies vēl nedaudz atpakaļ. Kā nokļuvi “Dārziņos”, proti, Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā?
– Ja puika rotaļājas ar koka klucīšiem un savā nodabā dzied, vecākiem ir skaidrs, ka kaut kas jādara. Sākumā māmiņa domāja vest mani uz “Knīpām un Knauķiem”, taču pirms tam aizveda uz Dārziņskolu pie skolotājas Ķezberes. Viņa noklausījās mani un pajautāja: bet kāpēc jūs negribat laist viņu pie mums uz zēnu kori? Tas izklausījās pārāk neticami, tāpēc drošības pēc es iestājos gan 5. mūzikas skolā, gan Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, gan 85. vidusskolā Purvciemā, jo Dārziņskola bija tāda elitāra. Taču man izdevās iestāties arī “Dārziņos”. Tiesa, iepriekšējā dienā es biju izdzēris glāzi ledaina gāzētā ūdens par trim kapeikām un uz iestājeksāmeniem aizgājubez balss. Tomēr mani paņēma. (Smejas.)
