Par maģiskām atslēgām un aizliegtiem vārdiem. Saruna ar Aināru Rubiķi 6
Marisa Jansona un Andra Nelsona vārdiem arvien biežāk līdzās skan arī AINĀRA RUBIĶA vārds. Strādājis ar orķestri “Kremerata Baltica”, Hamburgas, Lucernas, Heidelbergas, Toronto, Melburnas, Igaunijas, Poznaņas, Bornmutas, Honkongas, Tokijas simfonisko orķestri, Liverpūles Karalisko, Francijas Nacionālo, Dānijas kamerorķestri… Vēl nesen Novosibirskas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents, visu aprīli strādājis Barselonā, tad diriģējis Eiropas dienai veltīto koncertu Londonā Svētā Jāņa baznīcā, jūnija sākumā Jūrmalā Dzintaru koncertzālē izskanēja kopā ar Rēziju Kalniņu veidotais projekts “Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas”. Kad šis žurnāla numurs nāks klajā, Ainārs būs jau Bavārijā, kur Oberammergavā divas nedēļas gatavos operas “Nabuko” vērienīgu brīvdabas uzvedumu. Īsajā atelpas brīdī mūsu saruna par saknēm, maģiskām atslēgām, aizliegtiem vārdiem un mieru.
– Vai pareizi esmu sapratusi – tu patlaban darbojies viesdiriģenta statusā, kam darbu grafiks saplānots jau trīs gadus uz priekšu?
– Dzīvē notiek dīvainas lietas. Nebeidzu brīnīties, kā Dievs mani izved cauri grūtībām un neparedzētām situācijām. Tu domās uzbur bildi, tev šķiet, ka skaidri zini, ko tālāk darīsi, kā dzīvosi, kā nopelnīsi iztiku, taču pēkšņi viss pārmainās, un pirmajā brīdī tu jūties apjucis. Tā ir bijis gan ar mūzikas rakstīšanu un diriģēšanu, gan attiecībās ar cilvēkiem. Kad ar Rēziju veidojām pirmās divas mistērijas Kristīgajā teātrī, notika prātam neaptveramas lietas, milzīga tumšo spēku pretestība, līdz pat tādam it kā sīkumam, ka atslēgas pēkšņi pazūd. Tomēr beigu beigās viss atrisinājās, sakārtojās pat labāk, nekā bijām plānojuši.
Novosibirskā mēs ar teātra vadību jau ilgāku laiku strādājām pie principiāli jauna līguma. Pēdējais pusgads Krievijā ir ļoti smags, jo ekonomiskā un arī emocionālā situācija tur ir pasliktinājusies dramatiski. Algas rūk, cenas strauji aug. Līdzšinējo līgumu teātris vienkārši vairs nespēja iekļaut budžetā. Janvāra sākumā pieņēmu lēmumu palikt Novosibirskā viesdiriģenta statusā, un tad pēkšņi saņēmu ziņu no Barselonas, kurp mani aicināja arī kā viesdiriģentu. Tas kļuva par papildu impulsu atteikties no pamatdarba. Tā jau allaž notiek – ja vienas durvis aizveras, kādas citas atveras.
– Ir kāds, kas visu redz un sakārto, ja vien dzīvojam paļāvībā.
– Pilnīgi noteikti! Man savulaik ļoti sāpīga bija aiziešana no “Kamēr…”, sāpīga un grūta. Viss notika uz tādas neskanīgas nots. Māris man pateica: tu jau esi pieaudzis, tev tagad pašam jāsāk lidot. Biju reizē izmisis un sašutis: ko viņš man saka? Kā es tagad dzīvošu? Es neredzēju nekādas perspektīvas. Nostrādāju ar kori vēl pusgadu.
