Otrais vilnis 24
Pētījumi liecina, ka laikā no 1943. gada marta līdz 1944. gada februārim reģistrēto iesaucamo kopskaits Latvijā bijis 101 918, taču leģiona iesaukšanas punktos ieradās 85 869, tātad 18 156 jeb 17,8% izvairījās. Arī tādai rīcībai noteikti bija motivācija. Latviešiem, ņemot vērā pašu armijas militāro tradīciju mūža īsumu un to, ka lielākoties nācies būt par karakalpiem svešos karos, princips “ar vairogu vai uz tā” bija svešs, uzskata Valdis Kuzmins: “Paskatieties tautasdziesmās – tās visas ir par atgriešanos mājās! Varoņdarbi karā tradicionāli nevienu neinteresēja. Labs karavīrs ir tas, kas atgriežas.” Skaidrs, ka tiem, kas gados vecāki, kam bija ģimenes, bija arī ļoti svarīgs motīvs, lai izvairītos vai vismaz censtos atgriezties. Jaunie tēvi centās atgriezties mājās pie ģimenēm par jebkuru cenu, īpaši tādēļ, ka šim karam trūka virsmērķa. “Ja kāds no Vācijas atbraucis ģenerālis paziņoja – jūs cīnāties par Latviju –, un sacīja to vācu valodā, ģērbies ieroču SS formā, plīvojot nacistiskās Vācijas karogiem, tad skaidrs, ka tāds paziņojums tika uztverts ar skepsi,” norāda Kara muzeja vēsturnieks. Neticība mērķa patiesumam vēl vairāk pastiprinājās frontē, sastopoties ar grūtībām un to, ko uzskatīja par vācu nodevību.
Uldis Neiburgs atzīmē, ka brīvprātīgo pieplūdums policijas bataljonos apsīcis 1942. gada vasarā, kad kļuva redzams, ka vācieši nemaz netaisās atjaunot Latvijas armiju un tikai izmanto latviešu karavīrus saviem mērķiem. Tālākās vienību veidošanas notika gandrīz tikai uz mobilizācijas rēķina.
Kuzmins tam piekrīt daļēji, jo 1944. gada vasarā, kad padomju karaspēks pārgāja Latvijas robežu, nācis otrais brīvprātības vilnis. Tad leģionā sāka stāties pat tie, kas līdz šim vairījās vai piederēja nacionālajai pretošanās kustībai, kā Valentīns Silamiķelis. “19. divīzijas Laumaņa bataljonā brīvprātīgi iestājās veselas bijušo aizsargu vienības. Var atrast diezgan daudz atmiņu par karavīriem, kas atstāja 15. divīziju un pārgāja 19. divīzijā, jo nevēlējās braukt uz Vāciju, bet vēlējās atgriezties Kurzemē. Tā bija personīgā izvēle: gribu būt frontē Kurzemē. Šādi domājošie 19. divīzijā dominēja,” aizrāda Kuzmins.
Nav brīnums, ka 15. latviešu artilērijas pulka dienasgrāmatā pēdējais ieraksts vēsta: “25.4.45. aprokam dokumentus un ceram, ka drīz tos atkal izņemsim brīvā Latvijā…” Jāņem vērā, ka par šo ierakstu, neviena nemudināti, vienojās pieci karavīri, kas tādā veidā apliecināja savu dziļāko pārliecību. Tā nebija ārišķība, jo viņi apzinājās, ka apraktos dokumentus un ierakstu, iespējams, neviens vairs nekad nelasīs. Dienu pirms tam pulka karavīri bija noglabājuši ieročus un munīciju Priedīšu mājās. Ieraksts par to dienasgrāmatā: “Domājam, ka priekšā stāvēs partizānu gaitas, ja sabruks fronte un ienāks boļševiki. Pēdējā gadījumā pulka karavīri sapulcēsies “Priedītēs”, lai tad te sāktu partizānu gaitas līdz tam brīdim; ka Latvijā sāksies lielā cīņa pret boļševikiem, kas patreiz te valdīja.” Munīcijas kaste ar pulka dokumentiem tika atrasta un izrakta 1998. gadā.
