Par biedriem 24
Netieši par leģionāru motivāciju liecina prasības, kādas latviešu pašpārvaldes amatpersonas 1943. gada janvārī izvirzīja vācu SS un policijas vadītājam Latvijā Valteram Šrāderam. Proti, dot latviešiem garantijas, ka tie tiešām cīnās par brīvu un neatkarīgu Latviju; pārtraukt nacionāli noskaņoto latviešu vajāšanas un atbrīvot no apcietinājuma iepriekš par to arestētos; atdot padomju varas nacionalizētos īpašumus īpašniekiem; pielīdzināt latviešu daļas vācu daļām uztura, algas, tiesību un apgādes ziņā. Cita lieta, ka vācieši lielāko daļu šo prasību ignorēja, bet pašpārvalde tā arī neuzstāja uz to izpildi. Vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis konstatējis: “Nevienam latvietim faktiski nebija ietekmes uz to, kādā veidā notika nacistu plānotā latviešu iesaukšana latviešu SS brīvprātīgo leģionā.”
Mobilizācijas akcijas Latvijā norisinājās no 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim, bet Kurzemē tā turpinājās arī oktobrī. Tā skāra visus no 1906. līdz 1928. gadam dzimušos vīriešus.
Kā zināms, vārds “brīvprātīgais” leģiona nosaukumā bija tikai veids, kā vācieši apgāja 1907. gada Hāgas konvenciju, kas aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus.
Vēsturnieks Uldis Neiburgs grāmatā “Divas puses. Latviešu kara stāsti” raksta: ”Tomēr konkrētajos apstākļos liela daļa leģionāru savu atrašanos leģionā saprata kā cīņu par Latvijas brīvību, neraugoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās, jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, vienkārši nebija. (..) Latviešu leģionāri, kaut arī to vairākums bija mobilizēti, cīnījās pret tās valsts karaspēku, kas bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem un vēlāk draudēja to okupēt atkārtoti.”
Motivācija, pat ja tās sākumā nebija, varēja rasties un vēlāk mainīties. Bieži tam nebija nekāda sakara ar ideoloģiju. Motivācija bija atkarīga arī no dažādiem sociāliem aspektiem – izglītības, tautības, reliģijas. Valdis Kuzmins: “Karavīram, kas vēl nebija bijis kaujā, motivācija bija viena, bet tā varēja mainīties, sākoties kaujām, parādoties pirmajām asinīm. Tad parādās jauns faktors – atriebt kritušos biedrus. Tas redzams karavīru vēstulēs. Virsmērķis – mēs cīnāmies par to vai cīnāmies pret to – aiziet it kā otrajā plānā. Tā ir vardarbības spirāle. Tas nav nekas unikāls – paskatieties Ukrainas kara sižetus internetā. Jo vairāk vardarbības, jo lielāks noskaņojums, ka mēs cīnīsimies līdz galam. Jo par ko tad krituši mūsu biedri?” Tādu, kas gribēja karot, kam patika karot, nekad nebija vairākums, taču viņi pakļāva, rāva līdzi citus.
