Atriebt Liteni 24
Atsevišķi jānodala leģionā iesaistīto Latvijas armijas virsnieku cīņasgriba. Tādu, kas bija beiguši Latvijas Kara skolu un saņēmuši tur leitnanta pakāpi, īpatsvars nebija liels, ja salīdzina ar latviešu virsnieku kopskaitu leģionā vispār. Bet šīs grupas motivācija stipri atšķīrās no tiem rezerves virsniekiem, kas bija karojuši Pirmajā pasaules karā vai kļuvuši par virsniekiem Latvijas Brīvības cīņās vai uzreiz pēc to beigām. Tādi kā bijušais Latvijas armijas kapteinis Vilis Hāzners vai majors Jāzeps Ozoliņš 1941. gada jūnijā/jūlijā Litenē notikušo Latvijas armijas iznīcināšanu uzskatīja par virsnieka goda aizskārumu un personisku draudu.
“Bija skaidrs, ja izšāva, izveda, izsūtīja biedrus, tad agri vai vēlu tas notiks arī ar mani, ja es neko nedarīšu. Līdz ar to viņu motivācija bija ļoti patiesa un ļoti skaidra,” atzīmē Kuzmins. Tādi vīri Latvijas armijā bija gājuši brīvprātīgi, līdz ar to viņu patriotisma līmenis bijis krietni augstāks nekā vidusmēra Latvijas sabiedrības loceklim un viņi pilnīgi skaidri zināja, par ko karot. Tieši no komandiera, no viņa spējas motivēt padotos vēlāk bija atkarīgs attiecīgās leģiona vienības cīņasspars. “Ja komandieris bija tāds kā majors Ernests Laumanis vai kādi citi autoritatīvi līderi, tad šī vienība varēja mainīt savu motivāciju karot. Bet starp komandieriem bija arī dzērāji. Konkrētu cilvēku ietekmē cīņasspēja palielinājās vai samazinājās,” tā Kuzmins. Jāatzīmē, ka tieši leģiona virsniekus pēc kara padomju iestādes notiesāja ar visbargākajiem sodiem; ar 10 – 25 gadiem stingrā režīma nometnēs Kolimā, Karagandā, Noriļskā un Vorkutā, kur bija radīti apstākļi, lai ieslodzītais ietu bojā.
Valdis Kuzmins min kādu Viļa Hāznera vēstuli Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim, kurā tas norāda, ka 100 vīru rotas cīņasspēju nosaka 15 – 20 cilvēku. Viņi nosaka, vai rota karos vai nekaros. Pārējie pakļaujas.
Cīņas spējīgākie un motivētākie izrādījās tie, kas veidoja leģiona bataljonu kodolu, vienībām 1943. gadā formējoties. Te vismaz daļā gadījumu bija runa par ļaudīm, kas pabeiguši Latvijas Kara skolu vai dienējuši Latvijas armijā. Viņi arī visbiežāk nopelnīja Dzelzs krustus. Kas attiecās uz mobilizētajiem 1922. – 1925. gadā dzimušajiem, kuri nonāca leģionā bez Latvijas armijas militārās pieredzes, tad jāatceras, ka viņi tomēr bija jau auguši neatkarīgajā Latvijā, bieži bija Latvijas neatkarības kara dalībnieku dēli, mācījušies vidusskolā, kur pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma bija izteikta patriotiskā audzināšana.
