Leģionāru cīņas motivācija – viens no mazāk apskatītiem jautājumiem 24
Pirmdien, 16. martā, Rīgā un Lestenē notiks tradicionālie pasākumi leģionāru piemiņai. Šis datums vienmēr arī uzjunda jautājumus un skaidrojumus par leģionāru lomu, rīcību. Viens no vēsturnieku samērā maz apskatītiem jautājumiem ir latviešu leģionāru cīņas motivācija. Trimdā un atjaunotajā Latvijā rakstītajos memuāros minētā cīņa par “brīvu Latvija” būtu pārāk vienkāršota atbilde. Kaut, jā, bija arī cīņa par brīvu Latviju.
Dēkaiņi, apzinīgie un citi
Leģionārs, pēc tam ASV trimdinieks Arvīds Memenis atmiņu grāmatā “Karavīri bēdājās” uzsvēris, ka leģionāriem nav bijis kopēja cīņas mērķa. Memenis bijušos cīņu biedrus iedalījis trīs grupās. Pirmajā bija “dēkaiņi”: “Karu viņi uzskatīja par rotaļu, kas ir bīstama, tomēr interesanta. Tie ir tie, kas ar savām pārdrošībām un bieži muļķībām izpelnījās goda zīmes un paaugstinājumus. Daļa jauno zēnu karu pārvērta par tādu kā sporta spēli, kur ar saviem panākumiem varen lepojās. Bieži citi neapzinīgi viņiem sekoja. Gadījās, ka virsnieki šādu varonību vērtēja augstāk par saprātu, tādējādi ieraujot nāvē daudzus sev padotos, lai izpelnītos atzinību sev un savai vienībai no okupantu augstākās vadības.” Otrajā grupā, kas bijusi vislielākā, Memenis iedalījis tos, kuri apzinīgi izpildīja priekšnieku pavēles, taču nemeklēja dēkas: “Latvietis ir pienākuma cilvēks, kas sev uzticēto darbu mēģina veikt, cik labi vien var. To bieži izmantoja vācieši, atstājot latviešu vienības kā sedzējvienības ar uzdevumu noturēt pozīcijas līdz zināmam laikam, kaut paši aiz kalniem. Sevišķi tas izpaudās Pomerānijas kaujās. Šo vīru kaujas spars parādījās, kad jācīnās bija par SAVU brīvību vai dzīvību.” Trešajā grupā palika tie, “kas karošanai uzspļāva, pagrieza muguru un aizgāja mājās jeb vienkārši ignorēja katru iesaukšanas pavēli”. Tie bija vīri, kas ignorēja vācu propagandu un “neredzēja jēgu ziedot savas dzīvības svešu interešu labā”.
Tomēr Arvīda Memeņa iedalījums vairāk attiecās uz kara beigām, uz tiem leģionāriem, kas atkāpās uz Vāciju. Kā atzīmē Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vēsturnieks Valdis Kuzmins, latviešu vīrus stāties Vācijas armijas rindās 1941./42. gadā mudinājusi viena motivācija, bet 1944. gadā pavisam cita. Pirmajos vācu okupācijas mēnešos brīvprātīgi iesaistīties kārtības dienesta jeb policijas bataljonos, no kā vēlāk veidojās leģions, lika cerības, ka vācieši atbalstīs Latvijas neatkarības atjaunošanu, vēlme atriebt deportācijas, aizvestos radiniekus un Litenē noslepkavotos Latvijas armijas virsniekus, taču 1944. gadā daudzus cīņai motivēja pavisam konkrētie draudi dzimtajām mājām un pašu dzīvībai.
