Evija Veide: Par lietām, kas turpinās… 0
Pārmaiņas ir viens no ikdienas atslēgvārdiem. Un ne tikai tādēļ, ka nupat izdzīvotas vēlēšanu kaislības. Visdažādākajās jomās pārmaiņas komplektējas ar cerībām uz ko labāku, ar cenšanos tikt līdzi modernās pasaules straujajai asinsritei, ar apliecinājumu, ka arī tas, kas dzimis 20. gadsimtā, ir derīgs divdesmit pirmajā. Ir lietas, kas iet pa apli un ik pa laikam atgriežas kādā sākumpunktā. Laikam to varētu attiecināt arī uz grāmatu lasīšanu.
Amizanti argumenti par grāmatu lasīšanas labvēlīgo ietekmi uz miegu mijas ar bažām, ka īstekstu uzvaras gājiens notrulina maņas un ilgtermiņā liegs izbaudīt romāna lasīšanu kā baudu. Kā pretarguments – romāni vēl joprojām lasītājiem patīk labāk nekā stāstu krājumi. Ne tikai pie mums. Protams, protams, par romānu var saukt gan tekstu, kas ir garā stāsta apjomā, gan vairākos sējumos. Bet fakts paliek fakts. Romānus lasa. Tas ir galvenais pamudinājums, lai arī izdevējs domātu par saviem lasītājiem.
Mūsu gadījumā – grāmatu sērija, kas jau 20 gadus pazīstama ar nosaukumu “Lata romāns” un piedzīvojusi gan ovācijas (jā, vairāku desmitu tūkstošu tirāža jaunai grāmatai arī tolaik nebija joks), gan slavas mirkļus TV ekrānos (“Likteņa līdumnieku” pirmpublicējums tieši šajā grāmatu virknē), gan desmitiem un pat simtiem jaunu autoru. Kāds turpināja rakstīt, citam pietika ar vienu grāmatu. Ik mēnesi jauns nepublicēts romāns. Iespēja abonēt un satikt grāmatu savā pastkastītē.
Var droši teikt, ka šis solījums turēts līdz pat šai baltai dienai – jauna grāmata cenā ap 3 – 4 eiro. Tas vēl joprojām ir pieejami, bet… Acīmredzot jāņem vērā arī citi argumenti. Grāmata stīvējas gan par lasītāja laiku, gan tiem pašiem trīs eiro, gan varbūt dažreiz savā vienkāršībā nevilina. Pienācis laiks pārmaiņām. Arī šogad sērijā publicējamie romāni atlasīti romānu konkursā.
Tiekoties ar publicēšanai atzīto manuskriptu autoriem, atzinos, ka savā veidā viņi tikuši maldināti, jo uz romānu vākiem būs nevis ierastais logo, bet gan pilnīgi cits – “Vakara romāns”. Vai tas pats tikai jaunā kostīmā? Jā un nē. Mūsu mērķis – turpināt atbalstīt un attīstīt latviešu oriģinālliteratūru. Mudināt kļūt konkurētspējīgākai. Izmantot iespēju radīt romānus, kas stāsta par dzīvi tepat pie mums. Varbūt kaimiņu pilsētā vai tepat aiz stūra. Palīdzēt autoriem mācīties rakstīt tik dinamiski, ka lasītājs sabiedriskajā transportā nepamana savu pieturu vai neizlaiž grāmatu no rokām līdz rīta gaismai (tikai vienu reizi mēnesī – drīkst). Ir lietas, ko varam vēlēties, bet nevaram izpildīt uz burvja mājienu. Varam doties ceļā uz mērķi. Tieši tā varētu dēvēt šo posmu, kad esam apdomājuši, uzklausījuši gan kritiku, gan atzinības un sapratuši, ka raiti lasāmi romāni par dzīvi Latvijā ir segments, kuram nepieciešama enerģija.
Kāda vācu detektīvliteratūras rakstniece atzina, ka Vācijā populārs virziens ir, piemēram, detektīvromānu sērijas, kurās darbība notiek kādā no lielākajām/populārākajām Vācijas pilsētām. Dažās pat darbojas vairākas detektīvu “komandas”. Kāds ieguvums? Lasītāji izbauda romāna spriedzi, vienlaikus izdzīvojot pazīstamas vides klātbūtni. Varbūt iepazīstamas. Tas nozīmē, ka literārs darbs veic dubultfunkciju, vienlaikus kļūstot par tūrisma veicinātāju.
Nezinu, vai tieši šis virziens ir tas, kurā būtu jādodas, lai gan es neiebilstu pret Latvijas mazpilsētu vai arī Rīgas šarmu, bet zinu, ka ir iespējams lasītāju izklaidēt un izglītot vienlaikus. Piedāvājot lasāmvielu, kas notur lasītāja uzmanību, vienlaikus izspēlējot vēstures, detektīva, romantisko vai sadzīves romāna kārti. Vai Latvijā trūkst pamata idejām? Nedomāju. Ik dienu un ik mēnesi ziņu portāli, laikraksti, televīzija – šķiet, ar to vien nodarbojas, kā iedvesmo rakstīšanai. Ikvienu, kas gatavs uzdrošināties. Un varu klusi pieteikt, ka nākamais romānu konkurss jau pošas pie rakstītājiem. Un šos romānus drīkst rakstīt vakaros, rītos, pa dienu un naktī. Sērijai “Vakara romāns”. Mēs ticam, ka pārmaiņas būs uz labu.