Atis Klimovičs: Par lielāku saliedētību domājot 4
Kopš gada sākuma NATO iznīcinātājiem 18 reizes nācies pacelties gaisā, lai pārtvertu krievu kara aviācijas lidmašīnas, kas pārkāpušas Baltijas valstu gaisa telpu. Šādas izdarības gaisā jau sen kļuvušas par gluži pierastu lietu, un tamlīdzīgi notikumi vairs pat neizpelnās ziņas statusu medijos, piemēram, sabiedriskajā TV un radio.
Tādēļ par nedraudzīgo un agresīvo Krievijas uzvedību normāls Latvijas pilsonis nemaz neuzzina.
Taču vajadzētu būt gluži pretēji – pieaugušiem cilvēkiem, kas vispirms sev un savai ģimenei vēlas prognozējamu un drošu nākotni, derētu zināt vairāk. Šādiem ļaudīm arī nenākas baidīties, ja realitāte atklājas ne tik rožaina, kā gribētos. Daudz labāk ir kaut ko zināt un padomāt, kā dažādām iespējamām pārmaiņām laikus sagatavoties.
Protams, tādā veidā spējīgi rīkoties vien patiesi brīvi cilvēki, kas jūt atbildību ne tikai par savu ģimeni, bet arī Latvijas valsti kopumā. Šādiem par sevi pārliecinātiem cilvēkiem nenākas izcīnīt smago iekšējo cīņu, lai nodotu sevi mūsu valsts rīcībā.
Pienācis laiks nopietni apsvērt, ko mēs katrs varam dot Latvijai, nevis gaidīt, ko tā varētu dot mums.
Par NATO spēku runājot, tiek uzsvērta nepieciešamība pēc alianses valstu lielākas vienotības, bet to pašu var attiecināt arī uz krietni mazākiem – vien Latvijas izmēriem. Neizliksimies, ka neesam pamanījuši jauna aukstā kara klātbūtni, kas jau labu laiku norisinās pilnā sparā. Tam vajadzētu kļūt par pamudinājumu uz daudz ciešāku sabiedrības saliedēšanos.
Vienlaikus sameklējot skaidras atbildes uz jautājumu, kādiem pārbaudījumiem mums nāktos būt gataviem. Arī neizlikties un skaidri atzīt, ka nepieciešamības gadījumā esam gatavi savu valsti aizsargāt arī militāri. Kā var spriest pēc Aizsardzības ministrijas darba, tas izvirzīts par Latvijas valsts mērķi.
Lieki teikt, ka pretējā gadījumā būtu grūti izskaidrot bruņoto spēku pastāvēšanu un attīstību. Galvenie akcenti likti uz visu valsts struktūru un sabiedrības iesaistīšanu aizsardzības pienākumu nodrošināšanā. Tagad tas ieguvis nosaukumu – visaptverošā aizsardzība, un pēc dažiem mēnešiem visām ministrijām būs jāpaziņo, kādu lomu šādā situācijā tās uzņemsies pildīt.
Jādomā, ka darāmā var izrādīties pat ļoti daudz, jo līdz šim mūsu valstī nav pieredzēta aizraušanās ar konkrētiem darbiem. Gluži vienkāršs piemērs – no Iekšlietu ministrijas ne reizi nav dzirdēts, kā šī ministrija nodrošinātu pilsoņu glābšanu vai evakuāciju, vai patvēruma došanu kādas avārijas vai kara gadījumā.
Atliek secināt, ka vēl nekad atjaunotajā valstī 28 gados atbildīgās personas par to nav nopietni domājušas.
Ja tā nebūtu, tad droši vien rīdzinieki būtu informēti, kur krīzes situācijā meklējams patvērums. Patvertņu trūkums liecina, ka līdz šim dzīvots bezatbildīgi un šī iemesla dēļ darāmā sakrājies ārkārtīgi daudz. Iekšlietu ministram jānovēl sekmes visaptverošās aizsardzības plāna īstenošanā, kā arī izpratni par nepieciešamību palielināt valsts aizsardzības budžetu (nesen viņš to kritizēja).
Dažādām amatpersonām varētu ieteikt pamācīties no viena otra pieredzējuša zemessargu kaprāļa vai seržanta. Savās vienībās viņi cenšas iedzīvināt domu, ka tikai kopā, esot kā viena dūre, mēs varam sevi kā nākas pasargāt. To parādījusi arī senāka un jaunāka vēsture – 1919. gada Rīgas kauja vai arī 1991. gada barikādes Latvijas galvaspilsētā.
