Par leģionāriem un neonacismu 0
Redakcija saņēmusi Krievijas vēstnieka Latvijā A. Vešņakova vēstuli: “30. martā “Latvijas Avīzē” bija publicēts raksts “Maskavas atbalsis”, kuras autors M. Antonevičs izteica nožēlu par to, ka Krievija nepareizi vērtē 16. marta notikumus.
Turklāt autors nolēma izklaidēt lasītājus ar Krievijas vēstnieka tēlu, kurš no “noputējušā skapja” izvelk un atskaņo “veco skaņuplati” par neonacismu Latvijā. Tālāk seko ieteikums salīdzināt ar enciklopēdiju un paskaidrot, kāpēc īpaša statusa piešķiršana bijušajiem “Waffen SS” leģionāriem tiek uzskatīta par neonacisma izpausmi. Latvijā tā neesot, bet, lūk, Krievijā – “cik uziet”. Šajā sakarā lūdzu publicēt manu repliku.
Neredzu iemeslu šīs tēmas apspriešanai piešķirt akadēmisku ievirzi, vadoties pēc tā, ka starptautiskie tiesību dokumenti šajā gadījumā ir autoritatīvs avots. Un tie, sākot no Nirnbergas tiesas sprieduma un beidzot ar ANO rezolūcijām par rasismu un ksenofobiju, no kurām svaigākā ir pieņemta pagājuša gada decembrī, skaidro “Waffen SS” kā noziedzīgu organizāciju un nosoda leģionāru un viņu atbalstītāju gājienu. Skumjais fakts, ka neonacisma pazīmes atrodamas daudzās valstīs, nekalpo par attaisnojumu Latvijai. No šīm “daudzajām valstīm” Latvija atšķiras ar to, ka te mēģina godināt tos, kas zvērēja Hitleram un karoja zem nacistu emblēmām. “Latvijas brīvības cīnītāju” statusa piešķiršana bijušajiem leģionāriem faktiski būtu valstisks neonacisma godināšanas akts.
Es, starp citu, ticu, ka līdz tam nenonāks. “Noputējušu” skapju pasaulē ir daudz, bet ne visiem ir “noputējušas” smadzenes.”
Redakcijas piebilde
Saprotama ir godājamā vēstnieka kunga vēlme atsaukties uz atsevišķiem starptautiskiem dokumentiem, daļa no kuriem ir tapusi tieši Krievijas diplomātu aktīvas darbības rezultātā. Piekrītu, ka arī par šo jautājumu var diskutēt un, uzskaitot dokumentus, nevajadzētu izlaist arī 1950. gada ASV Pārvietoto personu komisijas atzinumu, ka “Baltijas “Waffen SS” vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām”. Bet Nirnbergas tiesas sakarā nevajadzētu izlaist faktu, ka šīs prāvas laikā latviešu sargkareivjiem no latviešu leģionā dienējušo karavīru vidus tika uzticēta nacistisko kara noziedznieku apsargāšana. Tas, manuprāt, nekādi neiet kopā ar pārmetumiem par šo karavīru uzticību Hitleram un nacionālsociālismam.
Diemžēl tieši diskusija par starptautiskiem dokumentiem ļauj izvairīties no problēmas būtības apspriešanas, un konkrēti – neonacisma izpausmēm mūsdienās, uz ko visvairāk vēlējos vērst vēstnieka uzmanību.
Jāuzsver, ka 16. martā Latvijā netiek godinātas nacistu idejas, neskan mudinājumi uz rasismu un ksenofobiju. Tur neredzēt ierastos agresīvos kaujas sveicienus un simboliku, kas raksturīgi neonacistu un neostaļinistu pasākumiem, kurus nereti varam vērot reportāžās no Maskavas un citām pilsētām. 16. martā notiek kritušo karavīru piemiņas pasākumi, kuros vienmēr tiek akcentētas tieši Latvijas brīvības un demokrātijas idejas.
M. Antonevičs
