– Vai jums ir padoms, kā apturēt lauku iztukšošanos? 0
– Man nav receptes. Ir izveidojies nepareizs viedoklis par lauciniekiem, ka viņi tikai prasa un prasa sev atbalstu. Tas tikai nozīmē, ka par maz par sevi stāstām un nepietiekami runājam par savām grūtībām. Es jau arī par visām problēmām nestāstu. To jau nevar uzrakstīt. Katram, kas uzskata, ka laukos cilvēki saņem pārāk lielu naudu, būtu jānāk un laukos jāpastrādā. Lauksaimniecību ietekmē dabas apstākļi, resursu cenas, politika. Turklāt politika – kā vēl ietekmē! Tie ir lielie faktori. Vēl ir zināšanas, kas ir lauksaimniekam jāapgūst, savstarpējās atbilstības prasības, kas jāpilda platībmaksājumu saņemšanai. Likumus jau neuzraksta cilvēkiem saprotamā valodā.
Mums ir vairāk nekā desmit uzraugu – PVD, VID, Ugunsdzēsības dienests, Vides dienests un citi. Katram no tiem ir savi normatīvie akti. Absurds! Piemēram, zālāju platības ik pēc trim gadiem no jauna pārsējam. Pēc nākamajiem trim gadiem zālājs tīrumā ir atradies sešus gadus. Sestajā gadā tas vairs neskaitās kā ilggadīgais zālājs ar jaunu atjaunotu zālāju, bet to pārliek citā grupā utt.
– Kāds ir LSA viedoklis par zemes tirgus regulējumu?
– Mums bija ļoti nopietns strīds, kad notika likuma apstiprināšana. Diskutējām, cik daudz zemes drīkst būt vienam īpašniekam. Es vērsu uzmanību – ko darīs tie, kas jau tūkstošus hektāru ir sapirkuši? Domāju, Latvijā ir par vēlu ieviest šos ierobežojumus. Vai ļaut pirkt lauksaimniecības zemi ārzemniekiem? Paudīšu savu personisko viedokli. Ir dažādi apstākļi, kāpēc cilvēks vēlas savu saimniecību un zemi pārdot. Ja kādam apstākļi spiež to darīt un ja neviens no vietējiem saimniekiem zemi nepērk, lai pērk ārzemnieks. Kāpēc ne? Lai tikai vieta ir sakopta, lai turpinās darbs! Neteiksim ārzemnieki, sauksim viņus par investoriem, ja viņi nāk ar savu kapitālu, attīsta šo vietu ar jaunu tehniku un jaunām tehnoloģijām. Jā, var teikt, ka zaudējam savu latviskumu, bet vai tieši ar ārzemnieka ielaišanu savā zemē? Latviskums jau mums atrodas sirdī. Tie ārzemnieki, kas jau darbojas Latvijā, turklāt normāli un korekti darbojas, pārņem mūsu valsts tradīcijas, viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Ar ko viņi atšķiras? Daudzi iemācās runāt latviešu valodā daudz ātrāk nekā tie, kuri jau daudzus gadus Latvijā dzīvo. Mums kaimiņu pašvaldībā ir iedzīvojušies Dānijas cilvēki, izveidojuši ģimeni un latviešu valodā runā ļoti labi. Uz Aleksu Rasmusenu neviens vairs neskatās kā uz ārzemnieku. Mēs visi viņu cienām. Ja šādi cilvēks integrējas – kāpēc ne? Ir jau tā, ka daudzas mūsu saimniecības novecojušās tehnikas un lielā roku darba dēļ nevar maksāt tik lielas algas kā ārzemnieki. Mēs jau neesam Zemgale ar tās auglīgajām augsnēm, kur tehniku var mainīt ik pēc pieciem gadiem. Ienākot investoram, šie jautājumi varētu uzlaboties.
– Kā sokas jūsu vadītajai SIA Stalbes Agro?
Tas ir mūsu ģimenes uzņēmums. Stalbes Agro pamatnodarbošanās ir piena lopkopība. Patlaban ganāmpulkā ir 170 govis un tikpat daudz jaunlopu. Darbaspēka trūkuma dēļ atteicāmies no slaukšanas piena vadā, ar ES fondu naudas atbalstu nopirkām divus slaukšanas robotus. Tas nenozīmē, ka darbiniekus nevajag. Vajag, tikai jau gudrākus cilvēkus. Nodrošinām darbu 11 cilvēkiem, mani un grāmatvedi ieskaitot. Ziemā – mazāk, sezonā – vairāk. Apsaimniekojam vairāk nekā 600 ha zemes. Graudus audzējam pašpatēriņam, zālāju platībās sējam kukurūzu lopbarībai. Izslaukums līdz ar robotu uzstādīšanu patlaban ir pārsniedzis vidēji 8000 kg no govs. Mums vēl nav robotu slaukšanai vajadzīgais izlīdzinātais ganāmpulks. Neesam paspējuši to izveidot. Dēls Jānis strādā saimniecībā, otrs dēls Ilvars – pašvaldībā, meita Inese dzīvo pie Smiltenes, strādā par psihologu novada izglītības iestādēs. Man ir septiņi mazbērni. Tā ir laime!
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
