Juris Bojārs: Par Latviju kā latviešu nacionālo valsti 33
Strādāju pie šīs tēmas kopš XX gadsimta nogales, kad kā vienīgais juridisko zinību doktors starptautiskajās tiesībā Baltijas republikās Latvijā publicēju rakstu sēriju par tautu, t. i., latviešu, pašnoteikšanās tiesībām. Mans armēņu students to pārpublicēja Armēnijā. Tad mani uzaicināja Latvijas Tautas frontes (LTF) Programmas un Statūtu sagatavošanas darba grupā un LTF dibināšanas kongresā uzticēja vadīt šo latviešu tautas Atmodai liktenīgo dokumentu nobalsošanu. Tā bija liela atbildība un vērtīga pieredze.
Izcīnītu valsti neizdāļā!
Kad LTF Latvijā uzvarēja Gorbačova laika PSRS Tautas deputātu kongresa (TDK) vēlēšanās, mēs, baltieši, tur kļuvām par parauga parlamentāriešiem. Pastāvīgi dalot laiku starp Rīgu un Maskavu, vēl pirmsatmodas LPSR Augstākajai padomei (AP) sagatavoju Latvijas Suverenitātes deklarācijas uz starptautisko tiesību principiem balstīto rezolutīvo daļu. Deklarācijas pieņemšanu pie Jēkaba katedrāles klausījās milzīgas tautas masas, jo tā bija pirmais radikālais solis uz neatkarības atjaunošanu ar izšķirošu nozīmi PSRS sabrukumā. Sēkla krita auglīgā augsnē, jo savas suverenitātes deklarācijas pirmās pieņēma ne tikai visas Baltijas republikas, bet neilgā laikā arī pārējās savienotās republikas, ieskaitot Jeļcina vadīto Krievijas Augstāko padomi. Impērijas militārās varenības laikā pareizākā bija tikai “soli pa solim” taktika, jo uz baltiešiem neatkarības atjaunošanas laikā PSRS izdarīja milzīgu spiedienu.
TDK deputāta darbs man deva neaizstājamu pieredzi uzstāties no lielvalsts parlamenta tribīnes. Tas deva unikālu iespēju pēc TDK un PSRS Augstākās Padomes sēdēm Kremlī dot intervijas lielākajiem pasaules telekanāliem – CNN, BBC par stāvokli Baltijā, militārā apvērsuma mēģinājumiem, barikādēm, uzbrukumu Iekšlietu ministrijai Rīgā un Bastej-kalnā nošautajiem. Pēc tanku iebrukuma Viļņā un TV sagrābšanas baltieši kopā ar Starpreģionālo grupu sasauca PSRS Augstāko Padomi un sēdē nopratināja par Viļņas asinsizliešanu atbildīgos – VDK priekšsēdētāju Krjučkovu, PSRS aizsardzības ministru Jazovu un iekšlietu ministru Pugo.
Pēc otrā militārā puča izgāšanās ar Kremlī atgriezušos baltiešu balsīm otrajā balsojumā izdevās atlaist TDK un man sagatavot Latvijas lūgumu PSRS Valsts padomes priekšsēdētājam Gorbačovam atzīt Latvijas neatkarību, ko Kremlī iesniedza Latvijas pastāvīgais pārstāvis Jānis Peters. Tā Latvija panāca savas neatkarības atzīšanu vispirms no Jeļcina Krievijas, pēc tam arī no Gorbačova. Tikai pēc tam Latvijas neatkarības atjaunošanu sāka atzīt Rietumu lielvalstis. Pēcgalā Maskavā sprieda, ka “republiku brīvību izcīnīja Latvijas juristi, Igaunijas ekonomisti un Lietuvas komunisti” (ar to domājot Brazausku).
Kāpēc es visu to rak-stu? Tas, kā mēs atguvām brīvību un neatkarību, jaunākajām paaudzēm ir miglaina, vectētiņu heroizēta vēsture. Un padomju laikā daudzu tautību sajaukto ģimeņu bērniem šķiet maznozīmīgi, kas Rīgā vai Latvijā būs pie varas – tēva vai mammas nacionālais grupējums. Bet starptautiskajam, liberālajam, kapitālam vispār ir vienalga, kādas izcelsmes ir nauda un darbaspēks pie darbgaldiem, ka tikai nāk procenti. Pie mums pēc pagājušajām vēlēšanām politologi kā hemofrodīti izgudrēm teoretizēja, nu kā tad tā – mēs Latvijā diskriminēsim krievus un nelaidīsim pie varas! Ne viņi šo valsti izveidoja, ne atjaunoja, ne viņiem to izdāļāt!
Pienākums būt lojāliem
Bargajos gados mums bija jāpārdomā katrs vārds un solis. Padomju tautu brālībā izvēle bija starp klusējošu paklausību šajā vai otrā pusē dzeloņdrātīm. Tagad nepilsoņi netraucēti provocē un vada pret Latvijas valsti vērstas radikālas politiskas iniciatīvas un neviens viņus par to nav tiesīgs pat mutiski nosodīt! Par Latvijas Satversmi ikviens var spriedelēt kaut vai Žirinovska garā bez jebkādas pieredzes un zināšanām.
Latvijai uz visiem laikiem jāpārstāj būt tā sauktajai mīkstajai valstij! Nesenie notikumi liek ietvert preambulā juridisku secinājumu, ka “pastāvīgi Latvijā dzīvojošajām personām, kurām nav Latvijas pilsonības, ir pienākums būt lojāliem pret Latvijas valsti, neiejaukties tās politikā” un tālāk aptuveni kā Egila Levita sagatavotās preambulas 7. rindkopā: “cienīt Latvijas valsts un tautas suverenitāti, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un Latvijas demokrātisko valsts iekārtu”.
Tāpat preambulā nepieciešami līdz šim Satversmē trūkstoši svarīgāko valsts jēdzienu skaidrojumi. Piemēram: Latvijas valsti veido tās tauta, viņai vēsturiski piederošā teritorija un tautas varas organizācija. Un kā mana Satversmes grozījumu projekta 5. panta 2. un 4. daļā: Latvijas Republika ir teritoriāli vienota valsts, kas nav dalāma autonomās vienībās. Latvijas Republikas galvaspilsēta ir Rīga. Vērtīgi būtu arī šādi līdz šim trūkstoši skaidrojumi:
Latviešu tauta ir visas pasaules latvieši, kas prot latviešu valodu, atbalsta Latvijas valsti. Latvijas tauta ir Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kas prot latviešu valodu un ir lojāli pret Latvijas valsti. Eiropas tiesībās gan definīcijas parasti ir pamattekstā, lai arī direktīvās un regulās dažkārt arī preambulās.
Latvijas Zinātņu akadēmijas pagājušā gada sēdē Eiropas tiesas tiesneša no Latvijas Egila Levita runā vissakarīgākā ideja bija par Latviju kā latviešu nacionālo valsti. Šī ideja tikai pēc būtības ir ietverta manas 2002. gada Preambulas redakcijā. Visa “vecā” Eiropa ir nacionālās valstis.
Vēsturiskais pamatojums
Vēsturiskais pamatojums preambulā būtu paplašināms un nododams rediģēšanai tādiem mūsu izciliem literātiem kā Māra Zālīte un Alberts Bels. Tālāk šeit izceltais apsverams ietveršanai preambulā, kur galvenajam neapstrīdamajam secinājumam jābūt, ka Latvija ir latviešu nacionālā valsts, kas izveidota latviešu tautas un līvu pašnoteikšanās cīņu rezultātā. Pilnīgas muļķības ir “Saskaņas” deputāta apgalvojums, ka neatkarības cīņās esot piedalījušies arī krievi. Piedalījās, tikai frontes otrajā pusē – krievu baltgvardi kopā ar vāciešiem pret 18. novembra Latvijas Republiku un arī boļševiku karaspēkā, kuru latvieši no Latgales padzina ar poļu karaspēka palīdzību.
Tāpēc preambulā “prasās” manu Satversmes grozījumu projekta 1. panta pamatprincips: “Latviešu tautas suverēnais valstiskums nav zaudējams. Tā atņemšana vai ierobežošana pretēji Satversmes noteikumiem nav likumīga un nav atzīstama nekādos apstākļos. Un panta 7. daļā: “Persona, kuras rīcība ir vērsta pret Latvijas starptautisko drošību vai uz tās valstiskuma zaudēšanu, ir vainīga noziegumā pret Latvijas valsti.” Šis noteikums ļautu tikt galā ar nacionālboļševiku provokatoru nesen radītajām problēmām.
Preambula jāsāk ar īsu vēsturisko pamatojumu, ka balti ienāca savā tagadējā teritorijā 4000 gadus pirms mūsu ēras (respektīvi, krietni pirms ebreji dibināja savu pirmo valsti valdnieka Saula laikā 1025. g. p. m. ē.). Iekarotāji mūs mēdza apcerēt kā mazas, trūcīgas bezvēstures tautiņas, kurām viņi atnesuši kultūru. Bet jau Senās Romas vēsturnieks Tacits m. ē. 98. g. mūs slavēja kā labus lauksaimniekus, zvejniekus un medniekus. Kaimiņu tautu hronikas liecina, ka baltu “otrajā zelta laikmetā” latviešu ciltīm bija savs valstiskums no IX līdz vācu iebrukuma XII gadsimtam, kad Latvijā kopā Kursā, Latgalē, Sēlijā un Zemgalē pastāvēja pieci valstiski veidojumi. Latviešu ciltis 100 gadus cīnījās pret vācu iebrukumu. Ik reizi, kad baltu ciltis apvienojās, tās smagi sakāva vai pat pilnībā iznīcināja ordeņa brāļus mestrus kā 1236. gada Saules un 1260. gada Durbes kaujā. Zemgaļi pēdējo reizi sacēlās 1321. gadā. Latviešu cilšu valstiskums kopā pastāvēja no IX līdz XIII gadsimtam – apmēram 400 gadus.
Valsts – svarīgākais elements
Levita preambulas teksts ir lietojams, bet bija aplami to sākt, pasludinot par Satversmes “mērķi nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem”, neminot latviešu valsts pastāvēšanu, kas ir vissvarīgākais elements visā Satversmē. Ceturtā rindkopā dīvaina ir “pateikšanās valsts veidotājiem”. Pārsteidzoša ir pēdējā rindkopa, kur paziņots, ka “atbilstoši valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!” izteiktajai brīvas, nacionālas valsts idejai savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nostiprinājusi Latvijas valsts konstitucionālo kārtību”… Himnā nekā tāda nav! Fantāzijas jāiztīra, lai mūs neizsmej!
Pārlasot savu Satversmes grozījumu preambulu un tekstu, atrodu tur ne mazums ideju, kurām vieta vismaz preambulā. Mana projekta 1. rindkopā pasludinātais Satver-smes pieņemšanas mērķis ir skaidrāks un pareizāks – “lai uz visiem laikiem nodrošinātu latviešu tautas valstiskumu latviešu un līvu vēsturiskajā teritorijā, 1918. gada 18. novembrī pasludinot neatkarīgu Latvijas valsti, kas nostiprināta latviešu tautas pašnoteikšanās un neatkarības cīņu rezultātā un pēc piecdesmit gadu ārvalstu okupācijas atjaunota 1990. gada 4. maijā”.
Cilvēka tiesību laikmetā preambulā mūsdienīgs būtu manas preambulas mērķis: “Nostiprināt cieņu pret cilvēku un cilvēktiesības visiem atbilstoši Latvijai saistošajām starptautiskajām cilvēktiesību normām, Satversmei un Latvijas likumiem.”
Bet ar Eiropas tiesību pamatprincipiem ļoti saskanētu manas preambulas tēze: “Panākt vēlēto amatpersonu augstu kompetenci, atbildību vēlētāju priekšā, lai īstenotu atbildīgu valsts, pašvaldību politiku un labu valsts pārvaldi, un nostiprināt godprātības, labticības, augstas morāles un ētikas principus par Latvijas politikas pamatvērtībām un amatpersonu un tiesu varas darbības kritērijiem.”
Mana projekta 1. panta 5. daļa šādi vērsta uz mūsdienu totālās globalizācijas ierobežošanu: “Latvija nav kolonizējama, visi tās stratēģiskie dabas resursi pieder valstij un tautai.”
Pret Satversmes tiesas lēmuma Abrenes lietā recidīviem ir vērsta 5., 6. un 7. daļa:
“– Latvijas Republikas teritorija nav atsavināma pretēji Satversmes noteikumiem.
– Latvijas Republikas teritorijas un robežu izmaiņas noteic vienīgi ar likumiem un starptautiskajiem līgumiem, kas Saeimā jāratificē ar divu trešdaļu balsu vairākumu kā izmaiņas Satversmē.
– Būtiskas teritoriālas izmaiņas apstiprina vienīgi visas tautas nobalsošanā ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Kādas teritoriālas izmaiņas ir būtiskas, Saeima noteic ar divu trešdaļu visu deputātu balsu vairākumu.”
Esmu par Satversmes teksta vispārēju pārskatīšanu, esošā teksta sevi attaisnojušo normu saglabāšanu un papildināšanu. Ikvienam skaidrs, ka 100 gadu laikā Satversme vismaz daļēji varēja novecot un jaunajam gadu tūkstotim neatbilst. Jaunas redakcijas Satversme būtu laba dāvana Latvijas simtgades svinībās. Piecu gadu laikā grozījumus varētu izstrādāt, savācot no politiskajām partijām neatkarīgu t. s. gudro vīru (wise men) un sievu grupu, kā to mēdz darīt ANO un Eiropas Savienībā, un padarīto iesniegt Saeimā.
