“Pār Latviju gaudo un griežas”* 0
Bija reiz anekdote. Dievs teicis cilvēkam: “Prasi man jebko, un es tev to došu, bet tavam kaimiņam to došu dubultā.” Cilvēks mirkli apdomājies un teicis: “Izdur man vienu aci.” Šī līdzība nāk prātā, vērojot dažu kinoļaužu sašutumu par valsts piešķirto finansējumu divu patriotisku kino projektu sākšanai.
Runa ir par Nacionālās apvienības rosinātu un Saeimas vairākuma atbalstītu dažu desmitu tūkstošu latu piešķiršanu, lai iesāktu darbu pie Jāņa Lejiņa “Zīmogs sarkanā vaskā” un Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa” ekranizācijas. Izmēģināt spēkus pie nacionālā gara stiprināšanai tik vērtīgajiem darbiem piekrituši pieredzējuši producenti un režisori. Kā režisore “Zīmogs sarkanā vaskā” gatava būt “Likteņa līdumnieku” veidotāja Virdžīnija Lejiņa, savukārt “Dvēseļu puteni” gatavs ekranizēt “Izpostītās ligzdas” režisors Armands Zvirbulis.
Būtiskākais pārmetums no Nacionālā kino centra puses ir tas, ka līdzekļi šiem projektiem piešķirti bez tā starpniecības un konkursa. Lai arī nauda atrasta papildus kino centra budžetam, šāda kārtība virkni kino jomas pārstāvju ne pa jokam saniknojusi. Atsaukties uz kino centru kā visu situāciju pareizo risinājumu varētu, ja vien tā līdzšinējā darbība viestu pārliecību par atbilstību sabiedrības interesēm. Būtu tikai normāli, ja daļa finansējuma tiktu sadalīta tieši tiem projektiem, kas mērķtiecīgi paredzēti Latvijas valstiskuma un nacionālās identitātes stiprināšanai. Šādas idejas līdz šim sastapušās ar lielu pretestību no kino naudas dalītāju puses.
Līdzšinējā sistēma paredz, ka par Latvijas filmu darbu var uzskatīt, ja tas atbilst vismaz trim no sešiem MK noteikumos aprakstītiem nosacījumiem. Ir, piemēram, pilnīgi pietiekami, ja filmas darbība norit kādā Eiropas ekonomiskās zonas valstī, vismaz viens no galvenajiem varoņiem “ir saistīts ar Latvijas kultūru” un filmas scenārija autors ir persona ar Latvijas uzturēšanās atļauju.
No saturiskiem kritērijiem jāatbilst tikai vienam nosacījumam: “Filmai jābūt aktuālai Latvijas kultūras kontekstā.” Nodokļu maksātāju naudu esošajos apstākļos var dalīt arī tādām filmām, kurās nerunā latviešu valodā, neviens no filmas veidotājiem nav Latvijas pilsonis, un filmas darbība nenorit Latvijā.
Lieki bilst, ka filmu saturs nevienā gadījumā netiek vērtēts pēc sabiedrību audzinoša kritērija – ģimenes vērtību popularizēšanas vai jau minētās patriotiskās audzināšanas.
Pateicoties NA un Kultūras ministrijas uzstājībai, šobrīd norit darbs pie kino nacionālā pasūtījuma izstrādes. Tas nozīmē, ka daļa finansējuma, iespējams, tiks mērķtiecīgi piešķirta tieši nacionālām un patriotiskām filmām. Taču, kamēr šis process nav noslēdzies, deputātu priekšā bija izšķiršanās: dot valsts atbalstu tautai tik nozīmīgajiem projektiem vai riskēt, ka šiem darbiem starta šāvienu esošajā sistēmā tā arī nekad nesagaidīt.
* No E. Virzas dzejoļa:
“Pār purvu, no kura bēg cilvēks, kur reti tik iemaldās vilks, –
Šai naktī liels putenis griežas, un diez cik ilgi tas ilgs!
Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemassvētki ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas, un nenobeigs gaudot nekad.”
