Par latviešu valodu. Pret rusifikāciju 0
Tā bez poēzijas, bet konkrēti un kodolīgi nosaukts pazīstamā arhīvista Jāņa Riekstiņa sagatavotais dokumentu krājums, kuru izdevusi Latviešu valodas aģentūra un kuru ievada koncentrēti graduētu lingvistu Dites Liepas un Ulda Ozoliņa sākumvārdi.
Grāmatā sakopotas 44 lielākoties agrāk nepublicētas laikmeta liecības, kas rastas Latvijas Valsts arhīvā un kas ar faktiem un datiem vēstī par dzimtās mēles neapskaužamajiem likteņiem otrās padomju okupācijas laikā (1944 – 1989). Tie bija gadi, kad padomijas diriģenti Maskavā kompartijas un VDK personā, kā arī viņu ielikteņi vietējie kangari Rīgā (diemžēl pa lielākai daļai latvieši!) līda vai no ādas laukā, lai vārdos it kā aizsargātu vietējo valodu, bet faktiski darīja visu iespējamo, lai iedzītu to virtuvēs un par valsts valodu oficiāli padarītu krievu mēli.
Sākums bija it kā daudzsološs – kā liecina šī krājuma pirmais dokuments, Latvijas kompartijas centrālkomitejas birojs 1944. gada decembrī pieņēma lēmumu… par latviešu valodas mācīšanu iestāžu, organizāciju un uzņēmumu darbiniekiem, kuri to nepārvalda. Šim nolūkam vajadzēja veidot kursus un pulciņus, organizēt nodarbības divas reizes nedēļā pa divām stundām rītā un vakarā. Vēl sekoja līdzīga direktīva par nacionālo īpatnību ignorēšanu dažu padomju iestāžu un organizāciju darbā līdz ar prasību lietot latviešu un latgaliešu valodu.
Ar retiem izņēmumiem tas viss palika uz papīra. Pat kompartijas spice bija spiesta konstatēt: ka, lai gan daudzos Rīgas uzņēmumos (vagonbūves, superfosfāta rūpnīcā) vairāk nekā 90% strādājošo ir latvieši, pavēles, sludinājumus, sienasavīzes utt. raksta tikai krievu valodā.
Tāpat tas ir ar izkārtnēm un reklāmām uz ielām Rīgā. Pat uz Cēsu rajonu, kur dzīvo tikai latvieši, Sagādes tautas komisariāts sūta savus darbiniekus šīs valodas nepratējus.
Latvijas totāla rusifikācija sākās ar izglītības iestādēm. Tā kā šajā laukā acīmredzot tomēr neveicās tā, kā bija iecerēts, centrālkomiteja un Padomju Latvijas Ministru Padome 1983. gada 19. jūlijā pieņēma plašu presē nepublicējamu (!) lēmumu par papildpasākumiem krievu valodas apguvei skolās un citās mācību iestādēs. Lai intensificētu šo procesu, paredzēja lielāku atlīdzību tiem pedagogiem, kuri māca krievu mēli latviešu plūsmas skolās, vai organizēt kursus šādam darbam un piešķirt lielāku vērtību krievu valodai kā mācību priekšmetam skolu pro- grammās. Noteica izlaiduma eksāmenus krievu valodā pedagoģiskajās skolās un institūtos, kā arī LVU pedagoģiskajās specialitātēs. Bruņoto spēku speciālistu sagatavošanas grupās profesionāli tehniskajās vidusskolās un sovhoztehnikumos pārgāja no latviešu uz krievu valodu.
Baltijas kara apgabala Politiskās pārvaldes priekšnieks ģenerālmajors Voroņins lūdza Latvijas kompartijas vadību rūpēties, lai atbrīvotu migrējušo virsnieku bērnus no latviešu valodas apguves…
Mazs cerību stariņš šajā sfērā pavērās pēc Staļina nāves (1953), kad viņa pušelniekam valdības vadītāja vietniekam un iekšlietu ministram Berijam izdevās panākt lēmumu akceptēšanu Kremlī par dažām izmaiņām nacionālajā politikā, piešķirot lielākas tiesības republiku kompartijām un vietējās tautības kadriem. Tā kā par Latviju šajā sakarā tika pieņemts īpašs lēmums, LKP centrālkomiteja 1953. gada jūnijā organizēja plēnumu, kurā apsprieda Maskavas direktīvas. Un ticiet vai ne, kā rāda izdevumā ievietotie 10. līdz 16. dokuments, latviski šajā saietā runāja ne tikai V. Lācis, Augstākās padomes vadītājs K. Ozoliņš, t. s. Krievijas latvieši – atbildīgs partijas funkcionārs J. Avotiņš, iekšlietu ministra vietnieks A. Sieks, kuram, kā teikts stenogrammā, “bija grūti runāt, kurš vēl tikai vingrinās runāt latviski”. Pēdējos vārdus dzimtajā valodā sacīja centrālkomitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš… Izlasot šā plēnuma protokolus, mati ceļas stāvus. Daži izraksti no tiem.
V. Lācis: “Rīgas pilsētas Maskavas rajonā ir piecas tautas tiesas. Pateicoties Tieslietu ministrijas un Maskavas rajona partijas komitejas politiskai tuvredzībai, pēdējās tautas tiesnešu vēlēšanās ir radīts tāds stāvoklis, ka neviens no šiem pieciem tautas tiesnešiem neprot latviešu valodu un nav spējīgs noturēt tiesas sēdi un izskatīt lietas latviešu valodā.”
K. Ozoliņš: “Bet šī latviešu valoda nereti izskatījās kā ļoti slikti tulkojumi no krievu valodas. Tā daži tautas tiesu lēmumi latviešu valodā ir tā uzrakstīti, ka neviens lāga nevar saprast, par ko šis cilvēks īsti notiesāts. Tādā pašā nesaprotamā valodā ir daži izpildu komiteju lēmumi.”
J. Avotiņš: “Nevērība attiecībā pret latviešu valodu bija tik liela, ka pēdējā Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes sesijā pat latvieši, kas labi pārzina mātes valodu, uzstājās ar runām krieviski, kā, piemēram, b. b. Večera, Aleksandrs Kukainis, Riņķis, Krievs. Pat sesijas lēmumu b. Straujums lasīja ne latviešu valodā, kaut gan viņš to labi pārvalda.
Svinīgās sēdes pēdējā laikā arī noturēja ne latviešu valodā, kaut gan ar referātiem uzstājās mūsu cienījamie biedri Jānis Ostrovs, Kārlis Ozoliņš, Arvīds Pelše.”
Iekšlietu ministrs I. Zujāns: “No 58 pilsētu un rajonu daļu priekšniekiem bija tikai 4 latvieši, bet dažās rajonu daļās nebija neviena latviešu valodas pratēja, un, neskatoties uz to, no 1948. līdz 1952. gadam no darba Valsts drošības ministrijā atbrīvots ievērojams skaits latviešu, no tiem 25 procenti sakarā ar štatu samazināšanu. Kas attiecas uz miliciju, tad tur no darbinieku kopskaita latviešu ir 31 procents, tanī skaitā vadošo darbinieku – 17 procenti.”
Lēmumā: “Latvijas KP CK aparāta darbinieku vidū latviešu ir tikai 42%, republikas Ministru Padomes darbinieku skaitā 43,9%, Latvijas ĻKJS CK – 38,9%.
Ļoti neapmierinoši latviešu tautības kadrus izvirza vadošos posteņos rūpniecības uzņēmumos, MTS, padomju saimniecībās, tāpat arī republikas finanšu un sagādes, kā arī prokuratūras un Iekšlietu ministrijas orgānos.
No 66 lielāko rūpniecības uzņēmumu direktoriem tikai 8 ir latvieši, 107 mašīnu un traktoru stacijās direktoru latviešu ir tikai 48, politisko nodaļu priekšnieki latviešu tautības ir tikai 24, no 42 padomju saimniecību direktoriem tikai 5 ir latvieši.”
Pēc pusgada, pasludinot par tautas ienaidnieku, Beriju likvidēja. Pirmais “atkusnis” bija beidzies arīdzan Latvijā. Taču ne gluži. Šis tas, lai ar grūtībām, tomēr mainījās. Tā pienāca 1959. gads, kad lielkrievu šovinisti un viņu latviskie domubiedri varēja revanšēties E. Berklava un viņa domubiedru personā ar nacionālistiem un viņu “atkusni”. 1953. gada lēmums tika atcelts, nacionālkomunisti, berklavieši padzīti no vadošiem amatiem un no austrumiem uzspiestā valoda atkal varēja kādu laiku triumfēt.
Taču ne vienmēr un visur. Kā rāda krājumā ievietotie dokumenti, Latvijā tapa aizvien vairāk vēstuļu, sūdzību un priekšlikumu dzimtās mēles aizstāvībai. Avīze “Padomju Jaunatne” 1988. gada 30. augustā publicēja akadēmiķes A. Blinkenas rakstu “Par latviešu valodas statusu – esošo un vēlamo” (žēl, ka tas nav reproducēts J. Riekstiņa grāmatā). Atklātais aicinājums iestāties par savas tautas identitāti, kultūru un valodu saņēma vairāk nekā 354 tūkstošus parakstu. Slūžas beidzot bija vaļā, un tās aizvērt vairs nebija pa spēkam ne Maskavas, ne Rīgas obskurantiem. Beidzot paši varēja kārtot savas lietas. Dokumentu sakopojums beidzas mažora toņkārtā ar LPSR Augstākās Padomes 1989. gada 8. maijā pieņemto Valodu likumu. Tā 1. pants skan: “Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju Latvijas PSR valsts valoda ir latviešu valoda.” Daudz ūdeņu aiztecējis 23 gados. Nav vairs LPSR un Konstitūcijas, bet joprojām ir Latvija, Satversme un dzimtā valoda. Tā ir 2012. gadā, būs 2018. gadā un mūžu mūžos.
