Sandra Vensko: “Par latviešu valodas stiprināšanu” 19
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējā laikā izskanējušās diskusijas par krievu valodu un tās izstumšanu no kultūras aprites izklausās kā žēlabas. Valsts valoda, ko daļa iedzīvotāju praktiski nelieto, piepeši radījusi diskomfortu tiem, kuri labi jutušies bez tās.
Gadu desmitiem veidojusies divkopienu sabiedrība daudziem šķiet pieņemama, neraugoties uz diskomfortu, ko izjūt cilvēki, kuri krieviski vai nu nerunā, vai nav apguvuši krievu valodu vispār.
Valsti pārvaldošie nav spējuši ne deviņdesmitajos gados, ne līdz šim brīdim atrisināt jautājumu par valsts valodu kā elementāru saziņas, pieklājības, savstarpējas cieņas un tolerances izpausmi, radot atlaides un interpretācijas par integrēšanos pašiem savā zemē.
Kušināšana gan bijusi dzirdama vairāk vai mazāk kā labas sadzīvošanas piemērs. No vienas puses, valsts valodas lietojums un latviešu valodas nezināšana joprojām ir aktuāls piemērs neuzņēmībai un prasību neeksistēšanai vai ignorēšanai. No otras puses, izrādās, pienācis mirklis, kad valsts valoda kaut kā ietekmē pašu krievu kultūru. Signāls nepatīkams kultūras cilvēkiem, kuri varētu just diskomfortu, pie katra izdevīga momenta atgādinot, ka māksla un politika nav saistītas, ģēniji stāv pāri politikai un kalpo sabiedrībai.
Situāciju, kas novedusi pie krievu kultūras atgrūšanas, izgaismojuši kara notikumi, pasaule sašķobījusies tieši krieviski runājošo vidē. Kultūras ministrs Nauris Puntulis aicina pievērsties latviešu valodas stiprināšanai. Protams, jautājums ir saasināts un varētu šķist, ka tiešām kaut kāds iedzīvotāju kopums Latvijā nejūtas komfortabli un aizskartas to cilvēku jūtas, kam ar karu nav nekāda sakara.
Tomēr šis diskutablais jautājums, kam ir un kam nav sakara ar Ukrainā notiekošo, neskar vienīgi valodas jautājumu. Jau kopš Latvijas veidošanās un pirms tam latviešu valodai ir bijusi loma valsts tapšanā par nacionālu valsti. Valodas lietojuma proporcijas mūsu valstī radījušas latviešu un krievu valodas pretnostatījumu, skarot gan politiskus, gan kultūras procesus.
Ja runā par valstī dzīvojošo iedzīvotāju savstarpējām pieklājības normām, valoda ir un būs attieksmes jautājums pret valsti.
Lai kā negribētos uzsākt valsts valodas mācības cienījamā vecumā, valodas lietošana ikdienā ir vienīgais rādītājs, kā cilvēks saprot demokrātiskās vērtības, ko piedāvā un garantē valsts katram tās iedzīvotājam. Nereti to aizmirst un sākas emocionāli saasinātas diskusijas, cik valsts slikta. Valodu kursi ir tikai viens no veidiem, kā paraudzīties citām acīm uz zemi un tautu, ar ko līdzās pavadīti gadu desmiti, rasti draugi un ienaidnieki.
Reizēm visu izšķir cilvēka mentalitāte, ko mēdz iztulkot un pielietot kā argumentu valodas nezināšanai. Runa tomēr ir par krievu valodas lietošanu un latviešu valodas ignorēšanu. Bez kultūras piesaukšanas un kultūras baudīšanas. Pārsvarā ļaudis pasauli uztver labā un ļaunā salīdzinājumā pret sevi un ģimeni, un kultūra ir katalizators, vai mīlu šo zemi, kur esmu dzimis, vai daru visu, lai esmu šeit cienīts un mīlēts, vai vienkārši akli ļaujos inercei.
Varbūt kāds visu mūžu nodzīvo ar atriebības nastu sirdī, citam paša sāpe šķiet vissāpīgākā, pretrunas nereti slēpjas formulējumos.
Vārdam “karš” būtu jāpieliek punkts savstarpēji neizdiskutētiem jautājumiem, kurā brīdī agresors pārtop par savējo un savējais nodod savējo, kad beidzas ģimeņu sāpes par savu tēvzemi, kas nosaka, kā vārdā Latvijā karojuši tie, kuri visu dzīvi atceras kā sastāvdaļu no kaut kā lielāka, ko šodien dēvē par agresiju pret citu tautu. Kultūras valoda visos laikos ir bijusi savstarpējās saprašanās valoda, tāpēc ir jāizdara secinājumi, kādu postu nes karš, un jābeidz aizstāvēt agresoru valodu.
Kultūras mantojums ir vislielākā vērtība, kuras dēļ katras valsts pilsoņi aizstāv katru savas zemes pēdu. Ar attieksmi sākas kultūra. Tāpēc nereti nav saprotams, ko īsti katrs uztver par valsts valodu un valodu, kurai šķietami radies apdraudējums.
Valodas bads Latvijā nedraud un nekad nebūs tā, ka mazākumtautības pilnā krāšņumā nevarēs izpausties savās kultūras, tradīciju un vērtību parādēs. Tomēr latviešu valoda ir saikne starp visās valodās runājošajiem Latvijā.
