Valsts valodas pamatnostādnēs atrodami tādi trūkumi, kas traucēs latviešu valodas attīstību 14
Vineta Poriņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) ir tapušas Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam, dokuments izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē un nodots saskaņošanai ar citām ministrijām un iestādēm.
Šīs pamatnostādnes ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kas ir ar plašāku un mūsdienīgāku skatījumu valodniecībā un valodas politikā nekā iepriekšējos dokumentos.
Piemēram, raksturots, cik nepopulāra ir segregētā izglītība, kas ar Izglītības likuma grozījumiem (2018. g.) jau tiek mazināta. Liktas atsauces uz etniskā mantojuma valodas koncepciju un pieminēta ideja par tulkiem gadījumā, ja apmeklētājs, klients (droši vien arī pacients) u. tml. nespēj vai nevēlas latviski sazināties, kas liks aizdomāties un runāt latviski.
Tomēr pamatnostādnēs ir vairāki trūkumi, kuri, ja tos nenovērsīs, nākamajos 6–7 gados traucēs latviešu valodas attīstību.
Latvijā joprojām nav ilgtermiņa valodas politikas pamatnostādņu un programmas, kurām šādi vidēja termiņa dokumenti tiktu pieskaņoti. Tas, iespējams, arī izskaidro būtisku valodas politikas problēmjautājumu izpratnes trūkumu pamatnostādņu tekstā.
Divvalodības tēma plūstoši apieta
Dokumentā tiek runāts tikai par daudzvalodīgo sabiedrību, neminot to, ka Latvijas tautas, valsts un latviešu valodas pastāvēšanas pamatproblēma ir sabiedrības divvalodība – Latvijas publiskajā saziņā un vidē pastāv latviešu un krievu valoda.
Par šo sabiedrības bilingvismu dokumentā nav ne vārda – divvalodības tēma apieta ļoti plūstoši.
Ir tiesa, ka indivīda līmenī daudzvalodība valstī ir attīstīta, un īpaši jauniešu vidē ārkārtīgi spēcīgs ir angļu valodas lietojums, tomēr ne tik lielā mērā kā krievu valoda darba vidē un publiskajā telpā.
To apliecina arī pamatnostādnēs norādītais fakts, ka aptaujā 90% respondentu krievu valodu norādījuši kā otro izmantoto valodu Latvijā.
Valsts valodas politikas attīstības virsmērķis 2021.–2027. gadam ir “nodrošināt latviešu valodas ilgtspēju saliedētas Latvijas sabiedrības veicināšanai, latviešu valodas lietojumu visās sabiedrības darbības jomās, sekmēt latviešu valodas izpēti, valodas resursu, t. sk. digitālo, attīstību, stiprinot sabiedrības ieinteresētību un līdzdalību latviešu valodas izaugsmē, kā arī atbalstīt latviešu valodas reģionālo paveidu, latgaliešu rakstu valodas un lībiešu valodas saglabāšanu, izpēti un attīstību”.
Virsmērķī būtu nepieciešams ietvert arī apjomīgās divvalodības mazināšanu un acīmredzami zūdošās latviešu valodas kvalitātes uzlabošanu.
Bagātu latviešu valodu pašiem
Par valodas kvalitāti dokumentā runāts dzīves, kompetenču, valodas apguves u. tml. sakarā, bet maz domāts par bagātu latviešu valodu un tās apguves iespējām vispirms jau pašiem latviešu kā dzimtās valodas runātājiem.
Lielāka nekā iepriekš pievēršanās latviešu valodas kvalitātes un standartizācijas jautājumiem minēta pie nākotnes izaicinājumiem, bet ne pie pamatnostādņu mērķiem.
Pamatnostādnēs, tāpat kā valodas politikā kopumā, jau gadu desmitiem tiek uzsvērtas indivīda daudzvalodības priekšrocības, bet nav runāts par priekšrocībām, ko, pirmkārt, paver pilnvērtīga latviešu valodas prasme pašiem Latvijā dzīvojošajiem latviešiem.
Zīmīgi, ka, runājot par daudzvalodību un svešvalodu apguvi, šajā dokumentā nav izcelta tieši Eiropas Savienības valodu apguves vēlamība. Krievu valodai kā svešvalodai šajās Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam ir ES valodām pilnīgi līdzvērtīgs statuss.
Iepriekš vairākos dokumentos, piemēram, “Nacionālajā attīstības plānā (NAP) 2020”, runājot par augstskolām, bija iekļauts, piemēram, šāds formulējums: “studiju programmas tiek nodrošinātas saskaņā ar Latvijas kā nacionālas valsts valodas politiku – galvenokārt latviešu valodā un kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām”.
Kur ministrijas nostādnēs pazudusi doma par nacionālas valsts valodas politiku, runājot par svešvalodu apguvi valstī?
Svešvalodu prasmi raksturojošā attēlā minētas krievu, angļu, vācu u. c. valodas ar piezīmi, ka mazākumtautību valodas iekļautas nav. Taču krievu valoda ir arī viena no mazākumtautību valodām Latvijā.
Vai valodas politikā ir “ieinteresētās puses”?
Kopsavilkumā dīvaina ir atsaukšanās uz ieinteresētajām pusēm: “Publiskajā lingvistiskajā telpā, izglītībā un citās jomās ir izveidota efektīvi organizēta valodas pārvaldība gan mikrolīmenī (ģimene), gan makrolīmenī (valsts), līdzdarbojoties visām ieinteresētajām pusēm lokālā, reģionālā un nacionālā līmenī.
Tiek veikta pierādījumos balstīta nākotnes vajadzību un iespēju prognozēšana, iesaistot dažādas puses valodas pārvaldībā un veidojot konstruktīvu komunikāciju un sadarbību ar sabiedrību, ņemot vērā sociālo, politisko, ekonomisko kontekstu.”
Vai Latvijas valodas politikā (ja neskaita mūsu austrumu kaimiņvalsts noturīgās intereses) ir ieinteresētās puses? Valodas politika parasti ir valsts un katra indivīda atbildība.
Līdz galam ticama nav arī nākotnes vajadzību un iespēju prognozēšana – laikam tāpēc, ka dokumentos nepastāv ilgtermiņa skatījums uz valodas politiku un latviešu valodas attīstības jautājumiem, turklāt IZM finansētajos valodas un izglītības situācijas pētījumos nezināmu iemeslu dēļ bieži vien tiek pētīti perifēri jautājumi.
Bilingvālās izglītības slavināšana
Neticību rada arī ilglaicīgā un neizskaidrojamā Latviešu valodas aģentūras bilingvālās izglītības mazākumtautību skolās slavināšana, piemēram, pētījumā par mazākumtautību izglītības reformas rezultātiem un augstāko izglītību: “Par mazākumtautību izglītības [..] veiksmīgu īstenošanu liecina respondentu atbildes, ka latviešu valoda vidusskolā apgūta pietiekami augstā līmenī, lai sekmīgi studētu augstskolā, jo 19% privāto augstskolu studentu un 25,8% valsts augstskolu studentu nav nekādu grūtību latviešu valodas lietošanā studiju procesā.”
Jāteic, ka šādi dati rietumvalstīs radītu trauksmi par izglītības kvalitāti, no atbildīgajām institūcijām prasītu nekavējošu rīcību, kamēr Latvijā tos iztulko kā Latvijas veiksmes stāstu. (Mazākumtautību skolās diemžēl joprojām strādā skolotāji, kuri latviešu valodu augstākajā pakāpē neprot, līdz ar to nespēj valodu iemācīt skolēniem, kas uzturas krievu valodas vidē.)
Līdzīgi ar atziņu aģentūras pētījumā par valodas situāciju Latvijā 2010.–2015. gadā – referendumu par otro valsts valodu Latvijā, ko uzskata par kaimiņvalsts specdienestu izraisītu, patiesībā esot sekmējusi parakstu vākšana par izglītību latviešu valodā.
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka LR Tiesībsarga biroja 2014. gadā veiktais mazākumtautību izglītības pētījums “Bilingvālā izglītība” atsedza mazākumtautību skolu pedagogu latviešu valodas neprasmi, kā arī citus aspektus skolās, kuras darbojas kā monolingvālas izglītības iestādes krievu valodā. Šis pētījums arī bija pamatā Izglītības likuma grozījumiem 2018. gadā par mazākumtautību izglītības pāreju uz mācībām valsts valodā.
Krievu valoda darba tirgū
Nopietnas iebildes ir pret īpaši izcelto “aktuālo izaicinājumu” un nākamajā septiņgadē risināmo jautājumu “negatīvo lingvistisko attieksmi pret cilvēkiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā”.
Latvijas sabiedrībā kopumā šādas attieksmes nav. Varbūt atsevišķos gadījumos, kas izpētīti anketēto 333 skolēnu un 65 skolotāju pētījumā “Attieksme pret latviešu valodu un tās mācību procesu”.
Šajā pētījumā gūtās atziņas pamatnostādnēs ir minētas bieži, bet, atverot norādītās saites, var aplūkot tikai ieteikumus krāsainu attēlu formā.
Kā liecina daudzi citi valodas situācijas pētījumi, Latvijas sabiedrība ir ļoti atbalstoša un pretimnākoša cilvēkiem, kuri vēlas runāt un runā latviski.
Savukārt tas, ka Latvijā pret valsts valodu neprotošajiem vai tajā nerunājošajiem cilvēkiem ir lielāka tolerance nekā pret krieviski neprotošajiem cilvēkiem, pamatnostādnēs nav pieminēts.
Uzkrītoši vairāk runāts par cittautiešu iespējām, kas prot latviešu valodu, bet ne par latviešu iespējām vai, tieši otrādi, iespēju trūkumu, ja viņi Latvijā nespēj sazināties, piemēram, krievu valodā.
Nav minēta darba tirgū neatrisinātā situācija, kad daudzvalodīgs, ES oficiālās valodas protošs cilvēks (visbiežāk – latvietis) nonāk situācijās, kad nevar iegūt darbu krievu valodas neprasmes dēļ.
Kuram tas ir pietiekami augsts?
Valodas situācijas 2016.–2020. gadā pētījuma infografikās (pētījums un pilnīgāki dati norādītajās interneta saitēs diemžēl nav pieejami) redzams, ka runa ir par cittautiešiem, bet nav latviešu grupas, jo citādi netiktu iekļauta sadaļa “Valodas izvēle saziņā ar latviešiem”.
Latviešu grupa ir kopā ar cittautiešiem, līdz ar to daudzviet rezultāti par latviešu valodas lietojumu nav zemi, bet tie nav korekti. Nav saprotams, no kurienes ņemti dati par to, ka 98% Latvijas iedzīvotāju prot krievu valodu, bet latviešu valodu – 94% (krievi) un 76% (citi).
Centrālās statistikas pārvaldes dati (20 000 respondentu pētījuma rezultātos) liecina to, ka 78% respondentu, kuru dzimtā valoda ir latviešu, prot krievu valodu, savukārt latviešu valodu – 74,5% to respondentu, kuru dzimtā valoda ir krievu. No visiem Latvijas iedzīvotājiem latviešu valodu prot 89,6% respondentu, bet krievu – 86%.
Visbeidzot pamatnostādnēs apgalvots, ka “sabiedrībā kopā latviešu valodas lietojums publiskajā vidē ir pietiekami augsts”. Nav skaidrs, kuram tas ir pietiekami augsts un kas izmantots par atskaites punktu šim apgalvojumam. Varbūt baltkrievu valoda Baltkrievijā?
