6
Kultūrpolitiskā (ne)domāšana
– … Nav nekāds jaunums, ka neviens teātris Latvijā no valsts iedalītā budžeta nevar sevi uzturēt un attīstīt. Bet cik lielam valsts atbalstam vajadzētu būt, lai situāciju normalizētu?
– Valsts nodrošina 44 procentus no nepieciešamā. Normālai attīstībai būtu vajadzīgi 75 līdz 80 procenti. Bet runa jau nav tik daudz par cipariem kā par kultūrpolitiskās domāšanas līmeni.
E. Sniedze: – Ja teātri dotācijā saņemtu minētos procentus, mums nebūtu jādomā par biļešu cenu celšanu. Jo lielākā problēma ir Latvijas iedzīvotāju nespējā samaksāt mākslas produkta reālo cenu. Kāpēc Brodvejā var spēlēt vienu un to pašu mūziklu simtiem reižu, bet Latvijā ne? Atbilde ir vienkārša – tur to noskatās vismaz 10 miljoni, bet mēs esam tikai 1,8 miljoni kopā, teātris interesē pārdesmit procentus, un teātris tomēr ir nacionāla māksla. Arī ar subtitriem, kas, iespējams, pievilinātu tūristus, problēmas būtību neatrisināsim.
H. Laukšteins: – Jā, mēs Liepājā piesaistām publiku no Klaipēdas, citām Lietuvas pilsētām, bet arī tas, protams, nav risinājums.
Kur smieties, kur raudāt?
– Atklājot jauno sezonu, Nacionālajā teātrī īpaši asi izskanēja doma par kvalitatīvas izklaides trūkumu kā Latvijas teātros, tā Eiropā vispār. Kur cēloņi un kur īsti novilkt robežu starp izklaidi un nopietnību uz skatuves?
O. Šapošņikovs: – Daugavpilī gan, es teiktu, tās trūkums nav jūtams. Piemēram, “Dāmu paradīzi” spēlēsim jau sesto sezonu, tas ir īsts rekords. Šajā sezonā iestudēsim krievu autora “Džeinu Eiru” ar krievu komponista radītu mūziku. Jāpiebilst, tas nav Šarlotes Brontē tāda paša nosaukuma darbs, kuru varam redzēt Valmieras teātrī. Bet – ko īsti nozīmē izklaide? Es, piemēram, kā izklaidi uztveru Gogoļa “Precības” Liepājā un ar baltu skaudību priecājos, kā apvienota aktieru spēle ar deju, apgūstot pilnīgi citu eksistences stilu uz skatuves.
O. Rubenis: – Oļegam Šapošņikovam labi padodas izklaides izrādes. Es pie izklaides pieskaitītu izrādes, kuras var vienkārši baudīt, kur nav jāpieslēdz prāts, nav jāiespringst.
H. Laukšteins: – Es teātra iestudējumus vispār neiedalu izklaidē un visā pārējā. Ja paskatās šādā aspektā, tad kur ierindosim Čaplina mēmo kino? “Lielpilsētas ugunis”? Vai tā ir izklaide?
O. Rubenis: – Runāt par kvalitatīvas izklaides trūkumu mani rosina ārprāts, kas notiek vasarās, apšaubāmiem iestudējumiem braukājot pa visu Latviju. Turklāt mūsu aktieri, lai nopelnītu naudu, tajā visā piedalās! Ja jau uz skatuves Nacionālā teātra aktieri, Vilkārša dekorācijas, Vītoliņas kostīmi – cilvēki nodomā, ka tas ir labs produkts.
A. Vītols: – Vai jūs domājat – ja teātrī būs kvalitatīvi izklaides uzvedumi, tad kultūras namos neviens vairs neražos “Made in Latvia”?
O. Rubenis: – Tomēr šie vasaras jampadrači kropļo izpratni par kvalitatīvu izklaidi. Lai uzbūvētu labu, kvalitatīvu izklaides uzvedumu pasaules līmenī, ar kuru varētu lepoties, piemēram, uz Dailes lielās skatuves, tas izmaksātu 200 000 eiro. Un tos vajadzētu investēt valstij, jo skaidrs, ka teātris tādu megaprojektu, lai cik lielisks tas būtu, nekad neatpelnīs – Latvijā nav desmit miljonu skatītāju, kas par to būtu gatavi maksāt. Kultūrpolitikas īstenotājiem vajadzētu domāt apmēram šādās kategorijās: ja valsts ieguldītu līdzekļus lielā izklaidējošā megaprojektā Dailē, kas tajā laikā notiktu pārējos teātros? Un kas patlaban notiek koncertzālēs? Kā mainījusies publika Liepājā, kopš tur uzcelta koncertzāle? Ja uzceļ “Lielo dzintaru”, Kultūras ministrijai vajadzēja domāt, kā dzīvos Liepājas teātris…
– Bet arī “Lielajā dzintarā” ir maza skatuve teātra izrādēm.
H. Laukšteins: – Kurā nevar spēlēt teātri! Nē, šo jautājumu nedrīkst turpināt, citādi es kļūšu dusmīgs.
E. Sniedze: – Jā, koncertzālēs jau nevar kvalitatīvi spēlēt izrādi, arī Ziedoņa zālē Nacionālajā bibliotēkā. Vienīgi Cēsu koncertzālē ir padomāts par teātra prasībām. Koncertzālēs šim mērķim lielākoties jāiegulda vēl tūkstoši eiro. Vai tas ir vajadzīgs?
O. Rubenis: – Nacionālajā teātrī mums būtībā nav mazās zāles, ir tikai tādas kabatiņas. Un, jau izrādot tādu izrādi kā “Mežapīle”, mēs skatītāju zāli samazinājām līdz 500 vietām. Ja teātris iekļauj repertuārā arvien intīmākas, uz lielāku tuvību ar skatītāju vērstas izrādes, tad, protams, neviens cilvēks tās nevēlēsies baudīt no balkona vai pēdējām rindām. Līdz ar to daudzas vietas zālē nes mīnusus, jo paliek tukšas.
A. Vītols: – Varbūt nevajadzēja tik daudz būvēt, bet sakārtot esošo? Visās reģionālajās koncertzālēs ir jauna aparatūra, bet arī tā novecos desmit, piecpadsmit gados un drīz tajā vajadzēs atkal ieguldīt. Ārzemju teātri, kas atbrauc viesizrādēs, ir pārsteigti par mūsu atpalicību tehniskā nodrošinājuma ziņā.
Direktora nominācija?
O. Šapošņikovs: – Nu, protams, vispirms gribētu pareklamēt Daugavpils teātri. Es nekautrētos vest uz “Purva bridēju (-iem)”, ko darītu ar lielu lepnumu un prieku.
A. Vītols: – “Trīne” Nacionālajā. Blaumanis “jaunā mērcē” ar dažiem ģeniāliem un daudziem brīnišķīgiem, labiem aktierdarbiem.
O. Rubenis: – Mani sajūsmināja un labā nozīmē pārsteidza Gogoļa “Precības” Liepājas teātrī. Biju fascinēts, ka jau iedzīvojušos priekšstatu ieguvušu mākslas darbu var atklāt tik monolīti. Perfekts ansamblis, ne mirkli neatslābst skatītāju uzmanība, foršs eksperiments, kas ļoti labi noslēdzies. Atšķirībā no žūrijas es šo iestudējumu kvalificētu nevis kā dramaturģisku materiālu, bet drīzāk pieskaitītu dejas izrādēm.
H. Laukšteins: – Es arī izceltu “Trīni” Nacionālajā teātrī un ar lepnumu jebkuru skatītāju vestu uz “Precībām”. Dramaturģiskais teātris var būt arī tāds kā Gogoļa “Precības” Liepājā!
Uzziņa
Dotācijas (EUR) teātriem 2017. gadā
Liepājas teātris – 1 085 932
Latvijas Nacionālais teātris – 1 857 000
Dailes teātris – 1 766 149
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris – 1 185 586
Jaunais Rīgas teātris – 1 068 933
Latvijas Leļļu teātris – 908 745
Valmieras Drāmas teātris – 1 043 451
Daugavpils teātris – 812 399
