6
Pērk kaķi maisā?
– Dzirdēts, ja sezonā ir viens izcils un divi labi darbi, tā jau uzskatāma par izdevušos. Nez ko par šo atzīšanos teiktu abonementu īpašnieki, kuri savā ziņā pērk “kaķi maisā” un maksā arī par eksperimentiem, bez kuriem, protams, nav iedomājama teātra attīstība…
O. Rubenis: – Abonementu īpašnieki ir privileģēta kategorija. Viņi noskatās piecas izrādes par četru cenu, tiek lutināti ar atlaidēm uz mazo spēles laukumu izrādēm, viņiem tiek dāvināti bukleti, un mēs, protams, esam laimīgi par šo publiku. Bet, ja izskan – mums modernā māksla nepatīk! –, tad – nāciet un mācieties. Es pats, piemēram, pie Rotko gleznas esmu stāvējis pusotru stundu, lai to vispār saprastu, un kādreiz ņēmis talkā arī vienu otru Daugavpils muzeja speciālistu. Patiesībā mūsu valstī lielākā problēma ir nevis teātri un kultūra kopumā (tie ir kvalitatīvi un ļoti labā līmenī), bet izglītības sistēma, kura trīsdesmit gados joprojām nav izveidota. Ja uz teātri var atnākt bērni un neko nezināt par Blaumani vai viņa lugām, tad par ko varam runāt? Arī jaunie režisori nāk no tās pašas izglītības sistēmas. Un, ja pie manis ierodas Valters Sīlis, kurš ļoti asi, aktīvi, sociāli sāpīgi reaģē uz Latvijā notiekošo, tad man jāpriecājas, ka tāds režisors mūsu sabiedrībā vispār izšķīlies. Rodas sajūta, ka skolotājiem nav ne laika, ne iedvesmas stāstīt par latviešu autoriem un Latvijas kultūru. Sāksim rakt no otras puses.
E. Sniedze: – Izglītības sistēmu vadošajiem vajag pasēdēt kādos iestājeksāmenos, kur studenti netiek uzņemti tikai elektroniski pēc vidējās atzīmes. Piemēram, aktieru iestājeksāmenos. Bezcerība, redzot jauniešus, kuri pabeiguši vidusskolu un no galvas nevar neko atcerēties. Nezina “Romeo un Džuljetas” stāstu. Un vēl un vēl… Izceļas Franču liceja absolventi, vēl kāds, bet vidējais līmenis – emocionāls tukšums un nespēja analizēt kontekstā. Neizglītotība atbalsojas teātra izpratnē. Piemēram, izrādei “Sarkans” – par Marku Rotko – gāja ļoti grūti. Kritiķi “noraka”, skatītājiem bija par garlaicīgu. Šai izrādei diemžēl bija ļoti īss mūžs. Toreiz man un režisoram bija svarīga mecenāta Jāņa Zuzāna atzinība, ka tā ir viena no viņa mīļākajām izrādēm tieši dziļā tvēruma dēļ. Bet, protams, arī skolas ir dažādas un skolotāji. Teikas skolas bērni pēc “Pazudušā dēla” aplaudē, stāvot kājās, jo labāku neko neesot redzējuši, bet no Cēsīm uz šo iestudējumu nenāk vispār. Tās ir skolotāju domāšanas veida sekas, jo bērni jau būtībā jaunajam ir gana atvērti.
O. Rubenis: – Bet, atgriežoties pie abonementu publikas – vienubrīd tā dusmojas par “Teātra žurku”, jo gribot par savu naudu redzēt labas un nopietnas lietas. Pēc tam nākamie abonementu īpašnieki kritizēja “Raiņa sapņus” un “Tuvo pilsētu”, jo kāpēc viņiem jāredzot šie eksperimenti?
E. Sniedze: – Cik cilvēku tā teica?
O. Rubenis: – Mums ir sava metodoloģija, kā šo viedokli noskaidrot. Bet mana pārliecība ir tāda, ka nav jēgas no mākslas darba, kurā cilvēks netiek kaut nedaudz samulsināts, pārsteigts, izbrīnīts…
A. Vītols: – Dailes teātrī gan neesam jutuši, ka abonementu īpašniekiem būtu kādi iebildumi pret eksperimentālām izrādēm. Es abonementu īpašniekus uzskatu par teātra ekspertiem, jo viņiem ir liela pieredze un tieši no viņiem tālāk publikā aiziet visizplatītākā un reizumis uzticamākā reklāma “no mutes mutē”.
Līdz galējai spriedzes robežai
O. Rubenis: – Gribu vēlreiz atkārtot, ka Latvijā ir ļoti augsta līmeņa teātris – par to esmu pārliecinājies, daudz ko redzot pasaulē, – un mums nav savā starpā jāsacenšas un jākonkurē, bet jādomā, lai labi, kvalitatīvi strādātu ar interesantām idejām. Lielākā problēma ir tā, ka mēs par tām nevaram domāt, jo vēl arvien esam spiesti pelnīt naudu, lai visi kopā kaut kā izdzīvotu. Liela problēma ir arī tas, ka Latvijā teātra cienītāju auditorija ir maza un līdz ar to tās labās lietas mēs nevaram ilgi spēlēt.
E. Sniedze: – Un nevaram samaksāt aktieriem pieklājīgu algu un režisoriem pienācīgu honorāru, lai viņi gadā varētu iestudēt divas trīs labas izrādes un nevis nemitīgi iestudēt visos Latvijas teātros, lai vairāk nopelnītu. Turklāt, ja režisors nav štatā un saņem tikai autorhonorārus, tad arī tie pieci procenti sociālā nodokļa, ko nākamajā gadā atvilks no autoratlīdzībām, neko būtisku viņa nākotnes situācijā un sociālajā nodrošinājumā nemainīs. Režisoriem nav iespējas vienam iestudējumam veltīt pietiekami daudz laika arī tādēļ, ka iestudējumi dzīvo ļoti īsu mūžu. Ja kāds uzvedums piedzīvo 50 izrādes, tas jau ir lieliski. Bet ar 25 izrādēm iestudējums nevar sevi atpelnīt. Un rezultāts ir tāds, ka mēs režisoriem maksājam vienu piekto daļu no Eiropas honorāra. Tas pats par scenogrāfiem, komponistiem…
A. Vītols: – Ir aprēķināts, ka teātri regulāri apmeklē 20 procenti Latvijas iedzīvotāju. Līdz ar to allaž vajag iestudēt arvien jaunas un jaunas izrādes. Teātrim kopumā un skatuves māksliniekiem tas rada milzu slodzi.
O. Rubenis: – Ir diezgan bezjēdzīgi par to runāt, jo jau desmitiem gadu nekas nemainās. Tikko sākam vairāk ražot, tā aktieriem un režisoriem ir mazāk iespēju mākslinieciski attīstīties. Mēs neredzam to ekonomisko uzrāvienu, jo joprojām spēlējam uz spēku izsīkšanas robežas. Un, ja mēs to varam, tad valdībā (es te nerunāju par Kultūras ministriju) liekas, ka viss kārtībā – viņi var! 365 dienās nospēlējam 560 izrādes…
E. Sniedze: – Mēs Valmierā 360!
O. Rubenis: – … Tas nav normāli! Līdz ar to grūti runāt par tālāku māksliniecisku attīstību, mēs vienkārši ražojam produktus, baidoties, ka kāds neizdosies un tad tie ir lieli zaudējumi. Ja kāds var runāt, ka kultūra ir pārfinansēta, tad man trūkst vārdu. Ja valdība minimālo algu var pacelt līdz 450 eiro mēnesī, nerēķinoties, ka Latvijas valstī dzīvo simtiem un tūkstošiem cilvēku, kuru pašreizējā alga līdz ar to sāks līdzināties minimālajai – teātra darbinieki, frizieri, kostīmu mākslinieki, šuvējas ietilpst to skaitā –, tad cik šī situācija veidojas taisnīga? Un mēs nespējam audzēt algu starpību starp kvalificētiem darbiniekiem un minimālo algu!! Kad ar institūciju “Laiks kultūrai” ejam pie partijām skaidrot ekonomiskās lietas, tad pretim sēdošie, ja arī kaut ko nesaprot, pat nemēģina iedziļināties. Viņu acīs un sejās ir pilnīgs tukšums. Mākslā strādājošie mīl savu lietu, bet viņi grib arī nopelnīt, viņiem jāuztur ģimenes un nav īsti, kur dēties… Aktieris desmitos vakarā iziet no teātra un desmitos no rīta ir atkal klāt mēģinājumā. Viņam nav pat laika aiziet uz tirgu un nopirkt ģimenei pārtiku. Un tad nu direktori ir tie, kuri cenšas, lai teātrī būtu pietiekami augsts kvalitātes līmenis, māksliniekiem kaut cik cienīga dzīve un pa starpu arī kāds mākslas fakts, par kuru būtībā būtu jādomā pārsvarā.
– Bet tādas izrādes kā “Ezeriņš”, “Pūt, vējiņi!”, “Precības”, “Kaija” ir nenoliedzami mākslas fakti un vienlaikus arī pilda teātra kasi. Vai pretruna starp mākslas faktu un uzveduma ienesīgumu nav pārspīlēta?
H. Laukšteins: – Gadās visādi. No Gada izrādes “Stavangera” (Konstantīna Bogomolova iestudējums šo titulu ieguva 2013. gada “Spēlmaņu naktī”. – Red.) publika gāja pat laukā, ne viens vien bija gatavs mani saplosīt gabalos, dusmojās – par ko tiekot maksāta nodokļu maksātāju nauda?!
E. Sniedze: – Piemēram, tā dēvētajos provinces teātros neatmaksājas neviena bērnu izrāde. Valsts Kultūrkapitāla fonds to iestudēšanai naudu nedod, jo esam lielais teātris un pašiem jāpelna, bet būtībā arī tas ir teātra misijas darbs. Jo biļešu cena maza, lai vecāki varētu atnākt ar bērniem, arī skolēnu vecāki, bet iestudēšanai jau aiziet tikpat resursu, cik pieaugušo izrādei, pat vairāk. Diplomdarba izrādi ar Kultūras akadēmijas studentiem “Labie bērni” rādīsim Rīgā, jo, to darot Valmierā, mēs nonāktu totālos mīnusos. Starp citu, Ojār, cik tev nākamajā gadā ir bērnu izrāžu?
O. Rubenis: – Viena mazajā zālē.
A. Vītols: – Lielajā zālē bērnu izrādi mēs pārdodam par 3000 eiro lētāk nekā pieaugušo auditorijai adresētu izrādi. Ja, piemēram, nospēlējam gadā 30 reizes “Toma Sojera piedzīvojumus”, tad varētu teikt, ka 90 000 eiro ziedojam bērnu kultūrizglītībai. Protams, skatītāji šo mūsu ziedojumu arī pārāk nejūt, jo biļete, tie 10 līdz 15 eiro, tik un tā sanāk padārga.
O. Rubenis: – Par veselības problēmām mūsu sabiedrībā var runāt skaļi, bet kultūra galvu nedrīkst pacelt. Ierēdņiem liekas: ak dievs, lai tie, kas vēlas, dzied, dejo un spēlē teātri. Bet tie, kuri to visu nodrošina, ir kā tādi ļaunie naudas “izsitēji”, jo visu laiku viss notiek ar lielu cīņu, un šī kopējā filozofija ir ārkārtīgi nepareiza. Jā, ir mākslas darbi, kas veidojušies nabadzībā, taču mākslinieks izsalcis var būt kādu laiku un nevis mūžīgi. Vienubrīd cilvēks pasaka – pietiek, es braucu prom. Kultūru nedrīkst nodalīt no veselības un izglītības sistēmas. Kaut arī, protams, kultūras cilvēki neies piketos, ja vien nenotiks kaut kas ārkārtīgi ekstrēms. Kino biļete par pasaulē sen radītu filmu, uz kuru nu ir izņemta izrādīšanas licence, maksā sešus septiņus eiro, bet vietējo mākslinieku kultūrā radītais ir pašu izsāpēts, izmocīts un tiek pārdots brīžiem zem pašizmaksas. Aktiera vidējā alga nupat ir 880 eiro “uz papīra”, bet neviens celtnieks bez tūkstoš eiro uz rokas no krēsla nepiecelsies!
H. Laukšteins: – Liepājas teātrī gan ne par kādiem 880 eiro “uz papīra” aktieru vidējā algā nav dzirdēts…
O. Rubenis: – Ir runa par kopējo domāšanas līmeni. Ar ko Latvija kā valsts vispār var izdzīvot un attīstīties, ja ne ar kultūru?
