Vasaras balagāni rosina domāt par kvalitatīviem mega izklaides projektiem teātros 6
Cik teātra režisori ir ieinteresēti latviešu darbos; kā teātrim dzīvot arvien lielākas spriedzes apstākļos un cik tālu līdz situācijai, kad teātri varētu domāt tikai par mākslinieciskām kvalitātēm? Par šiem it sevišķi jaunās teātra sezonas ieskaņā aktuālajiem jautājumiem “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja Valmieras teātra direktore EVITA SNIEDZE, Daugavpils teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs OĻEGS ŠAPOŠŅIKOVS, Liepājas teātra direktors HERBERTS LAUKŠTEINS, Dailes teātra direktors ANDRIS VĪTOLS un Nacionālā teātra direktors OJĀRS RUBENIS. Diskusiju vadīja “LA” žurnāliste Vita Krauja.
Latvieši ir mentāli atšķirīgi?
– Tā kā šī sezona jau puspavērtās Latvijas valsts simtgades durvīs, vietā vaicājums, vai režisoru ieinteresētība ar latviešiem runāt par latviešiem ir gana pietiekama?
Evita Sniedze: – Man liekas, tas ir visu laiku mākslīgi kultivēts jautājums. Kāpēc lai par latviešiem nerunātu arī ar kāda pasaules klasiķa lugu? Kāpēc lai Šekspīra “Hamlets” nebūtu par šodienas Latviju, kur visi plūcas par varu, izzog valsti un tad atnāk kāds cits no malas un to visu paņem? Piemēram, Viestura Kairiša izrāde “Baladīna”, kas ir nacionāli romantiska drāma par valsts dibināšanu, ir absolūta viņa paša izvēle iet Raiņa–Vāgnera virzienā.
– Jautājumu saistīju kontekstā ar šajā sezonā Valmierā ieplānoto “Dievs. Daba. Darbs”, “Vidzemes stāstiem un novelēm”…
– Jā, un mums šajā sezonā ir arī “Lūcis”, no iepriekšējās – “Spēlmaņu naktij” nominētā izrāde “Pazudušais dēls”… Es joprojām esmu pārliecināta, ka neviens labs latviešu autora darbs nepaliek neiestudēts, jo skatītāji ļoti gaida latviešu oriģināldarbus, savukārt atlaides kvalitātei nevajadzētu dot tikai tāpēc, ka latviešu darbs.
Oļegs Šapošņikovs: – Jebkurš Latvijā iestudēts darbs ir par latviešiem. Un pat ārzemju režisors (ja viņš izmanto 21. gs. iestudēšanas paņēmienus ar galveno principu “šeit un tagad”) ar mūsu aktieriem nevar radīt darbu, piemēram, par Āfriku, ignorējot Latvijas problemātiku. Daugavpils teātrī pērnajā sezonā viens no intriģējošākajiem uzvedumiem “Nogrimusī pils” bija par Latgali. Tas izpelnījās lielu skatītāju ieinteresētību, neskatoties uz to, ka luga sarakstīta pirms 100 gadiem un teksts apzināti netika interpretēts vai pielāgots mūsu laikmetam. Refleksija ir iespējama arī salīdzinājumā, nevis tikai atspoguļojumā.
Andris Vītols: – Ja man vajadzētu atrast Lielajai zālei piemērotu latviešu autora darbu, to nemaz tik viegli nebūtu izdarīt. Jā, pirms pāris gadiem parādījās ļoti labi dramaturgi – Justīne Kļava, Rasa Bugavičute, Jānis Balodis –, taču viņu darbi lielākoties saistīti ar mazo zāli. Ideāli jau būtu, ja dramaturgs strādātu vienā radošā komandā ar režisoru visu darba iestudēšanas laiku. Bet tad, iespējams, parādītos finansiālas problēmas, jo būtu arī jāmaksā dramaturgam par līdzdalību iestudēšanas gaitā. Šajā sezonā iestudēsim konkursā uzvarējušo Alekseja Ščerbaka lugu (Dailes teātra lugu konkursā “Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās” A. Ščerbaks ieguva pirmo vietu ar lugu “Līvbērze”. – Red.), būs divi Justīnes Kļavas darbi, bet tie visi priekškaru vērs mazajās zālēs. Režisori, ko mēs aicinām iestudēt, kaut kā neredz latviešu darbus Lielajai zālei…
Ojārs Rubenis: – Man ir mazliet cits viedoklis. Es agrāk varbūt piekristu kolēģiem, kuri uzskata – lai par kādām problēmām runātu teātris Latvijā, tas vienmēr attieksies uz Latviju. Tagad domāju, nē, tā tomēr nav. Mēs esam īpašā zonā, esam citādi domājoši, un man liekas visai būtiski iestudēt tieši latviešu dramaturģiju, kas veido gandrīz pusi no Nacionālā teātra repertuāra. Patlaban mums repertuārā ir 16 pieprasīti un tautā iecienīti latviešu autoru iestudējumi. Runājot par jauno sezonu, Karina Pētersone devusi atļauju iestudēt Pētera Pētersona “Man 30 gadu”, kuru Ināra Slucka kopā ar Juri Vaivodu veidos kā muzikālu iestudējumu ar Raimonda Paula melodijām pamatā. Tas būs veltījums Pētersonam, Paulam, Veltai Līnei. Elmārs Seņkovs, kurš allaž interesējies par latviešu klasiku, tagad kopā ar Artūru Dīci raksta pilnīgi jaunu darbu par attiecībām mūsdienās “Kalniņš pret Kalniņu”, kuram režisors iedvesmu smēlies no slavenās filmas “Krāmers pret Krāmeru” ar Merilu Strīpu galvenajā lomā. Kad Indra Roga nāca ar ideju par fantastisko Ingas Ābeles lieldarbu “Klūgu mūks”, kura kultūrvēsturisko nozīmi apjēgsim tikai nākotnē un par kuru nekādā veidā nevarēju iedomāties, ka to vispār var uzlikt uz skatuves, sajūsmā palēcos. Tāpat kā toreiz, kad Valters Sīlis atnāca ar “Svina garšu”. Jā, latvieši ir mentāli atšķirīgi. Andreja Upīša “Sievietē” (ar Ditu Lūriņu galvenajā lomā) savā domāšanā šī latviete ir ļoti atšķirīga no Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvaja” Blanšas. Jo nevar salīdzināt, kā dzīvoja Viljamsa laikabiedri un kā cilvēki Latvijā. Mēs vienmēr esam vēlējušies – un tas nav vienkārši –, lai Nacionālais teātris sezonu atklātu ar “latviešiem”. Ja režisoram ar radošo grupu izdodas izveidot labu izrādi par latviešiem, ieinteresētības līmenis sabiedrībā ir krietni augstāks nekā pret jebkuru citu pasaules autora darbā balstītu labu izrādi. Var un vajag iestudēt pasaulslavenos Šekspīru, Tenesiju Viljamsu un citus, taču man vienmēr ir riebies, ja tos samāksloti cenšas lokalizēt. Ir tikai viens labs piemērs – Liepājā Džilindžera iestudētā “Hanana”. Riktīgi labs darbs. Bet deviņdesmit procentos rezultāts ir pašķērms. Man latviskās misijas dzinulis savā ziņā ir teātra literārās daļas vadītāja Ieva Struka, vienmēr latviešos ārkārtīgi ieinteresēta. Bet, protams, nevienam režisoram neko nevar uzspiest.
E. Sniedze: – Arī Agneses Rutkevičas darbā “Mans nabaga tēvs” režisors Elmārs Seņkovs bija iededzies… Tur jāsakrīt kam vairāk.
O. Rubenis: – Viss var neiznākt tik labi kā “Veiksmes stāstā”, bet tas vienmēr būs veiksmes stāsts domāšanā.
Herberts Laukšteins: – Liepājas teātrī atšķirībā no Nacionālā un Valmieras teātra nav neviena štata režisora. Cik atminos, visus latviešu darbus gan pagātnē – sākot ar “Pūt, vējiņi!” un “Ugunī” lugām – , gan patlaban idejiski ierosinājis teātra vadītājs. Šajā sezonā priekškaru vērs tāds lokāls darbs par Liepājas bohēmu, arī Bergmans tur pievilkts klāt. Nav ko slēpt, es pats režisoram Valdim Lūriņam ieliku rokās Andžela Remesa un Ērika Hānberga sarakstīto grāmatiņu par Liepāju un vāgūzi. Arī nākamajā sezonā, ko atklāsim ar Valtera Sīļa iestudēto izrādi par Liepāju kā Latvijas galvaspilsētu, ideja nāk no manis. Rasa Bugavičute raksta, vāc cilvēciskus stāstus. Pamatjautājums ir – kas tas bija par faktu, kāpēc Latvijas valdība atradās Liepājā, kāpēc sēdēja uz kuģa? Tā bija varonība, pareiza taktika, gļēvulība? Un kā cilvēki jutās tajā notikumā? Ielūkojoties tālākā nākotnē – Regnārs Vaivars mēģina apstrādāt libretu “Purva bridējam”, ko veidosim kā mūziklu. Bet, kad režisori nāk ar pašu iecerēm, nav daudz gadījies, ka viņiem rokās būtu latviešu autoru darbi…
– Vai režisoru ieinteresētību veicina fakts, ka “Spēlmaņu naktī” jau vairākus gadus neizdala atsevišķu kategoriju latviešu autoru darbu iestudējumiem, bet vērtē sasniegumu oriģināldramaturģijā – tekstu, lugu vai scenāriju?
– Bet kāpēc lai latviešu autoru iestudējumiem būtu vajadzīga kāda “speciāla elpināšana”?
A. Vītols: – Latviešu dramaturģiju nevajag izraut no konkurences ar pārējās pasaules autoru iestudējumiem.
