Ebreju politiķis Mordehajs Nuroks – neparasta personība ne tikai Latvijas vēsturē 2
Viņa mūžs ir lielisks piemērs, kā minoritātes pārstāvis spēj uzturēt savu nacionālo patību, vienlaikus saglabājot lojalitāti Latvijas valstij.
Mordehajs, saukts arī par Markusu, Nuroks (1879 – 1962), nākamais visu pirmskara Latvijas Saeimu deputāts, piedzima Tukumā, studēja Krievijas, Vācijas un Šveices augstskolās, bet 1913. gadā kļuva par rabīnu Jelgavā. Jau tad viņu augsti vērtēja ne tikai tautiešu, bet arī cara administrācijas aprindās. Kad Pirmā pasaules kara gados ebrejiem kā ”vācu spiegiem” pavēlēja pamest Kurzemi, rabīnam Nurokam piedāvāja palikt Jelgavā kara cenzora amatā. Nuroks tomēr nolēma doties bēgļu gaitās uz Sanktpēterburgu un Maskavu, kur guva atzinību ar labi organizēto bēgļu apgādi.
Sarunu meistars
Latvijā Mordehajs Nuroks atgriezās 1921. gadā jau ar politiķa pieredzi un stingru pārliecību, ka jaunā, demokrātiskā valsts pavērs ebreju un citām te dzīvojošajām minoritātēm plašas kultūras attīstības iespējas. 1922. gadā ievēlēts Saeimā no Ebreju apvienotā nacionālā bloka, Nuroks parlamentārajā darbībā pārstāvēja demokrātiskus uzskatus un sadarbojās ar sociāldemokrātiem. Ar to viņš atšķīrās no sava konkurenta cīņā par 94 tūkstošu lielās Latvijas ebreju kopienas neoficiālā līdera godu – no Mordehaja Dubina. Koktirgotājs Dubins uzskatīja, ka ebrejiem perspektīvāka ir sadarbība ar konservatīvajām latviešu partijām, īpaši ar Kārļa Ulmaņa Latviešu zemnieku savienību (LZS). Dubins pārstāvēja to spārnu, kuru ieskatā ebrejiem par savām pozīcijām vajadzēja turpināt cīnīties ar gadsimtos pārbaudīto ”slepenās diplomātijas” metodi, sasniedzot mērķus, izmantojot personiskus kontaktus ar ietekmīgām personām. Cionists Nuroks turpretim atzina demokrātiskam parlamentārismam piedienīgas metodes. Vienlaikus Mordehajs Markuss Nuroks jau 20. gados varēja lepoties gan ar ievērojamu personisku ietekmi Latvijas politiskajās aprindās, gan ar starptautisku autoritāti. Viņš bija pārstāvējis Austrumeiropas ebrejus 1919. gada Parīzes miera konferencē, darbojās 1925. gadā Ženēvā izveidotajā nacionālo minoritāšu kongresā, kas risināja jautājumus par domstarpību novēršanu attiecīgo valstu valdību un nacionālo minoritāšu starpā. Brāļu Nuroku vadītā partija ”Mizrahi” Latvijā aktīvi propagandēja cionismu, tas ir, ebreju tautas atgriešanos vēsturiskajā dzimtenē.
Biežajās uzstāšanās reizēs Saeimas debatēs Nuroks runas turēja vācu valodā. Tomēr avīze ”Valdības Vēstnesis” 1925. gada aprīlī informēja, ka svinīgajā aktā Rīgā par godu ebreju universitātes atklāšanai Jeruzalemē Nuroks savus tautiešus uzrunājis latviski. Pēc tam dziedāts ”Dievs, svētī Latviju”.
Par Mordehaja Nuroka Latvijas politiķa ”zvaigžņu stundu” var uzskatīt 1926. gada decembri, kad notika pirmskara Latvijai teju unikāls gadījums. Proti, nacionālo minoritāti pārstāvošs politiķis faktiski sastādīja Latvijas valdību, jo paši latvieši parlamentā pārstāvēto partiju sadrumstalotības un ķildu dēļ to nespēja. Sociāldemokrāta A. Rudēvica mēģinājums jau bija cietis neveiksmi. Tad Valsts prezidents Jānis Čakste valdības veidošanu uzticēja kreiso minoritāšu frakcijas pārstāvim Nurokam. Viņš uzdevumu paveica dažās dienās, valdības apstiprināšanai nepieciešamās dažas balsis sarunājot pie krievu un ebreju deputātiem, bet vāciešus pierunājot vismaz nebalsot pret. Tādējādi tika izveidota sociāldemokrātu valdība, kurā pats Nuroks nemaz netaisījās iekļauties. ”Apvienība uz ministru portfeļiem necer un tādu arī neprasa. Sarunas tiek turpinātas ar tām pašām grupām, ar kurām sarunas veda sociāldemokrāti,” politiķis skaidroja presei. Veicis aizkulišu darbu, 14. decembrī Nuroks devās pie Valsts prezidenta, lai informētu, ka no tālākas sarunu vadīšanas atsakās, jo ar to nodarbosies Marģers Skujenieks. Sociāldemokrātu līderis Felikss Cielēns atmiņās rak-sta, ka 18. decembrī pirms izšķirošā balsojuma pa ceļam uz Saeimas sēžu zāli saticis Nuroku un no viņa acu skatiena un rokas spiediena sapratis, ka uzvarēs. Skujenieka kreisā valdība tika apstiprināta ar 52 balsīm. Toreiz Cielēns publiski liedzās, ka valdības koalīciju un sastāvu saskaņojis un izveidojis Nuroks. Laikam ”zociķi” uzskatīja, ka notikušais tiem godu nedara. Tikmēr sabiedrībā par šo ikdienā runāja kā par ”Nuroka valdību”.
”Te lieta bija ne tik daudz Nurokā, cik Valsts prezidentā Čakstē, kurš bija tik tolerants, lai piedāvātu pamēģināt pat Nurokam, kaut arī, protams, Nuroka vadīta valdība Latvijā nebija iespējama,” šo epizodi komentē profesors Aivars Stranga. Viņš atgādina, ka 1927. gada decembrī Valsts prezidents Gustavs Zemgals līdzīgā situācijā valdības izveidi lūdza uzņemties vācbaltietim Paulam Šīmanim, tomēr Šīmanim neizdevās procesā tikt tik tālu kā filozofijas doktoram Nurokam.
”Valsts ienaidnieks”
Nuroks arī vēlāk parlamentārisma periodā demonstrēja spējas savu un savu piekritēju balsis izšķirošos brīžos pārvērst ”zelta akcijā”, kad svarīgs katra deputāta viedoklis. Loģiski, mērķis bija ar šo ”tirgu” panākt varas pretimnākšanu dažādos ar minoritāšu kulturālo un ekonomisko dzīvi saistītos jautājumos. Interesanti, ka starptautiskos forumos, kur Nuroks bieži runāja, viņš vienmēr slavēja Latvijas demokrātisko attieksmi pret ebrejiem, taču Latvijā, Saeimā uzstājoties, nereti bija kritisks.
Ekonomiskās krīzes apstākļos 1932. gadā Nuroks bija viens no tiem, kas rosināja veicināt Latvijas preču eksportu un starptautisko tūrismu. Viņš, piemēram, piedāvāja paplašināt goda konsulu tīklu ārzemēs, jo valstij goda konsuliem nav jāmaksā, bet tie var popularizēt Latviju, tās preces un tūrismu, dot vērtīgus saimnieciskos kontaktus. Deputātiem šis priekšlikums šķita tik saprātīgs, ka Saeima par to 1932. gada jūnijā nobalsoja vienbalsīgi.
Nuroks bija pārliecināts, ka demokrātiskas Latvijas valsts iekārtas pamats ir tās Satversme, tāpēc 1934. gadā nostājās pret LZS mēģinājumiem pamatlikumu mainīt prezidentālas republikas virzienā. Daudzkārt atkārtoti viņa 1934. gada 4. maijā no Saeimas tribīnes sacītie vārdi: ”Satversme ir tautas vissvētākais, sevišķi vēl jaunā valstī. Kad pamati sāk šķobīties, var sagrūt visa valsts ēka.”
Kārļa Ulmaņa autoritārisms ebreju politiķi nesajūsmināja, taču arī neiedragāja viņa uzticību valstij, kurā tas dzīvoja. 1938. gada aprīlī, ebreju Lieldienās, rabīns Nuroks dievkalpojumā Rīgas Lielajā sinagogā aicināja klātesošos lūgt par Latvijas valsti, Valsts prezidentu Kārli Ulmani un mudināja ziedot jaundibinātajā Valsts aizsardzības fondā. Rabīns sprediķī atsaucās uz pravieša Jeremijas norādījumu jūdu tautai ievērot vislielāko lojalitāti pret valstīm un tautām, kuru vidū tā dzīvo.
Padomju okupācijas vara Mordehaju Nuroku arestēja 1941. gada 13. februārī. Ap šo laiku apcietināja arī citus Latvijas politiskajā arēnā reiz pazīstamus ebreju kopienas pārstāvjus. Vēsturnieks Arturs Žvinklis noskaidrojis, ka Nuroku neilgi pirms aresta čekisti mēģinājuši savervēt par ziņotāju. Padomju iestādēm, protams, ļoti interesēja plašie starptautiskie sakari, īpaši ar ebreju aprindām ASV. Nuroks no bīstamās situācijas izgāja, godprātīgi pastāstot par vervēšanas mēģinājumu saviem draugiem un paziņām. Reakcija nebija ilgi jāgaida. Arests tika pamatots ar ”valsts noslēpuma izpaušanu”. Visa viņa agrākā politiskā darbība tika klasificēta kā ”kontrrevolucionārs un pret PSRS vērsts noziegums”. Sākumā Nuroku turēja cietumā Rīgā, mēģinot izspiest ”atzīšanos” ar ilgstošām nakts pratināšanām un draudiem. Tomēr šis vīrs čekas izmeklētājiem izrādījās ciets rieksts. Nuroks neslēpa, ka darbojies pasaules cionistu kustībā, taču kategoriski noliedza kādas naidīgas darbības pret Padomju Savienību. Neko sliktu pret viņu neliecināja arī bijušais Latvijas valdības loceklis valsts kontrolieris Pauls Mincs, kurš vēlāk gāja bojā soda nometnē Krasnojarskā.
Karam sākoties, Nuroku pārveda uz Čkalovas apgabala Soļiļeckas cietumu. Tur arī tika sacerēta padomju represīvajiem orgāniem vajadzīgā apsūdzība. Proti, bijušais Saeimas deputāts esot ”sniedzis palīdzību starptautiskajai buržuāzijai cīņā pret revolucionāro kustību”, veicis ”kontrrevolucionāru organizatorisko darbību”. Atlika vien pasludināt formālu spriedumu un ”kontrrevolucionāru” nošaut, taču notika kas unikāls: 1941. gada 8. oktobrī PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs I. Goļakovs atzina, ka Nuroka lietai ir īpašs raksturs un pierādījumu viņa darbībai pret PSRS trūkst. Plaši cienītajam rabīnam talkā bija nākušas ietekmīgas ASV ebreju aprindas. Nuroka aizstāvībai vārdu aizbilda ASV prezidents Franklins Rūzvelts un Krievijas ebreji antifašistiskā mītiņā Maskavā. Visvarenā PSRS Augstākā tiesa bija spiesta atzīt, ka lietas izskatīšana kļūstot ”sarežģīta”, tādēļ nododama saskaņošanai iekšlietu tautas komisāram Berijam. 1942. gada 9. aprīlī pēc 14 nebrīvē pavadītiem mēnešiem Mordehajs Nuroks tika atbrīvots un 1945. gadā pameta PSRS, caur Poliju iebraucot Zviedrijā. ”Varenais staļiniskais režīms izrādījās bezspēcīgs 62 gadus vecā Latvijas ebreju rabīna priekšā, kura aizstāvībai cēlās starptautiskā sabiedriskā doma un lielvalstu vadītāji,” raksta vēsturnieks Žvinklis. Diemžēl Nuroka sieva un divi bērni gāja bojā Rīgā holokaustā.
Gandrīz prezidents
1947. gadā Nuroks pārcēlās uz dzīvi ”apsolītajā zemē” Palestīnā un kļuva par vienu no Izraēlas valsts dibinātājiem. Viņš tika ievēlēts valsts parlamentā – Knesetā un turpināja pildīt deputāta funkcijas līdz pat mūža beigām. Agrākā Latvijas politiķa karjera Izraēlā guva jaunu sparu – 1952. gadā viņš ieņēma pasta ministra vietu un kandidēja uz Izraēlas valsts prezidenta posteni, gan paliekot otrais. ”Izraēlas valdībā tagad ir viens loceklis, kas personīgi piedzīvojis komūnistu deportācijas Latvijā,” togad priecājās latviešu trimdas izdevums ”Laiks”. Nuroks labprāt atcerējās parlamentārās gaitas Latvijā un uzturēja pozitīvas attiecības ar latviešu trimdu. Tā jutās pateicīga ietekmīgajam ebreju kopienas pārstāvim, kurš viens no pirmajiem pacēla balsi, lai aizstāvētu latviešus, kad tos pēc Otrā pasaules kara sāka apvainot antisemītismā. Tajā pašā laikā Nuroks bija skarbs pret vāciešiem un citiem viņu kara laika sabiedrotajiem. ”Blakus Eihmanim uz tiesas sola ir vesela slepkavu tauta un arī citas tautas, kas nedeva palīdzību,” viņš paziņoja 1961. gada aprīlī, dienās, kad Izraēlā notika tiesas process pret bijušo SS oberšturmbanfīreru Ādolfu Eihmanu.
1960. gadā runā Latvijas un Igaunijas cilmes ebreju sanāksmē Telavivā latviešu sociāldemokrātijas veterāna Bruno Kalniņa klātbūtnē Kneseta deputāts pauda vēlēšanos, ”lai Latvija atkal kļūtu neatkarīga un demokrātiska valsts”. Kalniņš pēc tam atzīmēja, ka Nuroks ”ļoti draudzīgi izteicās par latviešu tautu un apsveica latviešu sociāldemokrātus kā žīdu tautas draugus”.
Kad Mordehajs Nuroks 1962. gadā 8. novembrī nepilnu 83 gadu vecumā nomira Telavivas slimnīcā, ”vieglas smiltis” viņam novēlēja visa trimdas prese. ”Nelaiķis allaž bija tolerants pret mūsu valsti un arī pēdējos gados, darbodamies Izraēlas valdībā, daudzkārt uzsvēra, cik Latvijā priekšzīmīgi bijis atrisināts minoritāšu jautājums,” atvadu vārdos rakstīja ”Laiks”.
