Daina Losāne: Par Latgales Simtgades kongresu – pieļauta būtiska kļūda 27
Ir aizvadīts Latgales Simtgades kongress, izskanējušas pārmērīgi saldās politiķu runas, norimusi pārmērīgi histēriskā negatīvā reakcija sociālajos tīklos, un, mierīgā garā pārlasot kongresa rezolūciju, ir jāatzīst – ja arī dzirdēti muļķīgi iebildumi, tad tos ir izraisījusi ļoti muļķīga rīcība!
Man vienmēr prieks sastapties ar apzīmētāju “latgalīšu” vienalga kādā izloksnē vai locījumā, bet šoreiz ir pieļauta kāda būtiska kļūda. Varbūt ar simts gadiem tiešām nepietiek, lai pamanītu dažas vienkāršas lietas, bet rezolūcija tā vien dimdina prasības: “valstiskā mērogā”, “valstij jānodrošina”, “valstij jāatzīst”, vienlaikus aizmirstot, ka valsts mērogs – tie ir četri reģioni, nevis tikai viens. No mazliet tālākas vēstures tās ir trīs zvaigznes – Vidzeme, Kurzeme–Zemgale un Latgale; bet tik un tā, ja mēs gribam runāt par reģioniem, vienalga, vēsturiskiem vai mūsdienu, un darīt to valstiskā mērogā, tad ir jārunā par tiem visiem. Vai arī, ja runājam par vienu no tiem, izvirzot prasības, ir jāņem vērā, kā tas ietekmēs pārējos. Pretējā gadījumā tā ir jautājuma pacelšana valstiskā līmenī, vienlaikus pašiem nedomājot valstiski.
Es patiešām uzskatu, ka vietējās valodas vides un izlokšņu saglabāšana (būsim precīzi, arī Latgalē tās ir latgaliešu izloksnes, daudzskaitlī, nevis tikai viens “valodas paveids”) ir valsts interesēs un ikvienam novadam var nākt tikai par labu, turklāt ja to saglabā skolās, saziņas līdzekļos vai vietējā līmeņa iestādēs. Protams, vienlaikus ir jānodrošina, ka tādēļ netiek pārkāptas neviena tiesības saņemt izglītību vai pakalpojumus valsts valodā, bet visādi citādi tam var būt tikai pozitīva ietekme. Tas var tikai veicināt gaidīto tuvināšanos un uzticības pieaugumu saskarē starp valsts iestādēm un iedzīvotājiem. Kā arī vecāku un skolotāju abpusēja vēlēšanās to vairāk izmantot skolās, manuprāt, būtu lieliska zīme, ka vecāki redz savu bērnu nākotni turpat vietējā pagastā. Ja tas nav valsts interesēs, tad kas tas ir? Taču pirmkārt, to īstenot ir nevis valsts, bet pašvaldību uzdevums; otrkārt, visas pašvaldības šajā ziņā nav vienādā situācijā. Vienkārši sakot, vai Latgales Simtgades kongress bija īstais kongress, kurā apspriest šos jautājumus?
Tieši tas pats attiecas arī uz karogiem, simboliku un ieteiktajām atzīmējamajām novadu svētku dienām. Ieteikums pastiprināt reģionu identitāti ar savu karogu, himnu (loģiski) un citiem simboliem pats par sevi nav nemaz tik slikts un pilnīgi noteikti nav valstij bīstams. Tas labi iederētos, piemēram, Latvijas novadu sporta spēlēs; ja ir vēl kādi citi konstruktīvi mērķi (piemēram, pārvaldes sistēmu optimizācija), tad es labprāt gribētu vairāk uzzināt arī par tiem. Taču arī tas vispirms būtu jāapspriež pašvaldību kongresā un jānoskaidro, ciktāl reālie, nevis vēsturiskie un simboliskie novadi tam ir gatavi vai ieinteresēti.
Šobrīd kongresa ideologu argumentācija un izveidotais rīcības plāns ir atrauti no dzīves un liek domāt ne tik daudz to, ka latgalieši Latvijas valstī vēlas justies kā latvieši, bet drīzāk – ka latgalieši Latvijas valstī vēlas tikt atzīti par vairāk latviešiem, nekā ir visi pārējie. Tāds plāns nav īpaši gudrs. Jā, tas taisnība, Latgales problēmas bieži paliek nerisinātas un vajadzības aizmirstas. Iespējams, patiešām biežāk, nekā tas notiek citur Latvijā. Bet ir vērts padomāt: varbūt tā nebūtu, ja prasības būtu saprātīgas un priekšlikumi tiktu izvirzīti un īstenoti tiem atbilstošā mērogā?