Ingrīda Burāne: Par laiku un mūžību 4
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS Latvijas Mediji”
Mēdz teikt, ka vasara ir atpūtas, dīkošanās, vaļošanās laiks. To nekādā ziņā nevar saistīt ar aizvadīto mēnesi, kurš bijis intensīvs, spraigs, piesātināts māksliniekiem un mākslas notikumiem. Izstādes, grāmatas, mūzika, festivāli, svētki aicinājuši, rindojušies, atklājušies cits aiz cita, raisot pārdomas par laika netveramību un mūžības piepildījumu. No šā brāzmojuma, plūduma, mirdzējuma minēšu tikai divus māksliniekus. Viņu nozīme un vieta nav lētos vārdos tverama un skopās rindās izsakāma.
Abus apbrīnoju un sveicināju dzīves jubilejās – Gunāru Krolli (23. jūnijā) un Aiju Ozoliņu (16. jūlijā). Abi šogad svinēja 90. dzimšanas dienu, abiem mūsdienu laikā un telpā daudz paralēļu. Grafiķi, kuri spējuši pilnvērtīgi izteikties ne tikai melnbalti, bet arī krāsu sarežģītībā, abi jaunu paņēmienu un tehniku pārbaudītāji, ieviesēji, dažādotāji, abi bijuši kolēģi Latvijas Mākslas akadēmijā, kad arodu, pasaules izjūtu, izteiksmes spēku pašaizliedzīgi nodeva jaunākajiem, kuri izvērtušies par Latvijas mūsdienu mākslas dominantēm it visās nozarēs, abi cieši saistīti ar Madonas novadu, kur lauku mājās vadīti vasaras mēneši un regulāra sadarbība ar Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeju. Tās acīm tveramās līdzības.
Atšķirīgais, savrupais, konceptuālais daudz vairāk izgaismojas katra personībā un mākslas ceļā. Tie tikai individuāli skatāmi, izjūtami un derīgi kā drošas sliedes, kuras varbūt satiekas acīm neredzamā tālumā, aiz horizonta, jau mūžības bezgalībā.
Turaidas muzejrezervāta muižas pārvaldnieka jaunajā mājā iekārtotā izstāde “Vienotais laiks. Gunāram Krollim – 90” (7. jūlijs – 7. augusts) ir ļoti interesanta un saistoša pat labam mākslinieka rokraksta pazinējam. Pārskatāmajā un loģiskajā darbu izvietojumā, kā tematiski, tā izteiksmes veidu izvēlē piemērotajā telpā eksponēti 18 būtiski mākslinieka radošo interešu atklājēji (darbu atlasē lieli nopelni meitai Ingūnai Krollei-Irbei). Kā teicu izstādes atklāšanā, skate parāda ne tikai sen zināmo – meistara interesi par vēsturi, jaunāko zinātnes atklājumu interpretāciju ar mākslas tēliem, filozofiskas pārdomas par laika, mūžības attiecībām un brīvību, negaidītību, pārliecinoši izmantojot atšķirīgas tehnikas un materiālus, bet rāda arī to, ka mainīgajam laikam nav varas pār tiem, kuri domā un strādā mūžības kategorijās.
Šādā nozīmē viens otru papildināja jau agrāk redzētās lapas no cikla “Planētas” (2018, papīrs, krāsainais zīmulis, 100×70 cm) sazobē ar jaunākajiem “2020. gada vasaras dienasgrāmata” (2020, papīrs, marķieris, 100×70 cm). Ekspozīcijas centrs ir trīs krāsainie oforti no cikla “Livonija krustcelēs” (Turaidas muzejrezervāta īpašums, tie papildināja krājumu 1999. gada augustā, kad mākslinieks personālizstādē parādīja visas 29 cikla lapas). Šodienas laika un notikumu fonā vēstures interpretācija “Kaupo nāve”, “Agresija” un “Bīskapa ierašanās Latvijā” (1995–1998, krāsains oforts, 121×80 cm) īpaši skaudri nolasījās saistībā ar mūžīgo cīņu starp varmācību un brīvības nepieciešamību. Katram, tautām, valstīm.
Oriģinālos nebiju redzējusi arī Gunāra Kroļļa ilustrācijas Ārija Geikina grāmatai “Kaupo”. Tās mākslinieks uzdāvināja muzejam, kad 2005. gadā piedalījās zinātniskajā konferencē “Kristietības ienākšana Līvzemē”, kura notika Krimuldas baznīcā saistībā ar tās 800 gadu jubileju. Piecas lapas – grāmatas vāks, “Kaupo pie bīskapa Alberta”, “Kaupo un Mike”, “Kaupo pie Inocenta Romā”, “Kaupo pils tornī saulrietā” (2005, papīrs, akrils/guaša, 23,2×35,3 cm) ir mākslinieka iztēles versija. Tā savukārt rosina skatītāju iztēli ne tikai par konkrētajiem notikumiem, bet arī savā veidā ievieto lībiešu kuningu Kaupo tajā vēsturisko personāžu lokā, kuri noteikuši cilvēces gaitu pagātnē un šodienā. Kā atgādne katram no mums, kurš savai zemei grūtā brīdī, sarežģītos apstākļos ir izvēles priekšā, pat tik triviālas: iestāties Zemessardzē vai žēloties par gāzes cenu pieaugumu.
Ilustrācijas iecerētas un darinātas kā vitrāžu meti (sava veida monumentālās glezniecības princips, kuru var piemērot stiklam). Nav grūti iedomāties un paredzēt, cik krāšņi rīta vai vakara saule iezaigotos realizētajos piedāvājumos, ja Gunāra Kroļļa redzējums par notikumiem Kaupo laikā greznotu piecus logus Turaidas kompleksā, tādējādi topot par mūžīgu vērtību. Tāpat kā nebeidz paaudžu paaudzes ietekmēt Šartras Dievmātes katedrāles gotiskā vēstījuma vai Ernesta Todes salikumi Rīgas Doma baznīcā un Latvijas Mākslas akadēmijas logos.
Ja saku tikai dažus vārdus par otru aizvadītā mēneša gaviļnieci Aiju Ozoliņu, tad viņas dzīves ceļš daudzkārt pilnīgi atšķirīgs no Gunāra Kroļļa, kaut radošajā ziņā var nolasīt vairākas paralēles, kā jau tas vienas paaudzes ietvaros ir aizvien. Laika un notikumu blīvuma zīmogs. Tomēr, manuprāt, šīs paralēles nav iespējams vienādot un nevajag banalizēt. Aijas Ozoliņas personālizstāžu regularitāte un jauninājumu, emocionalitātes jēga varbūt visprecīzāk ietverama vienā vārdā – stils. Kā personībai un māksliniecei Aijai Ozoliņai piemīt savs, neatkārtojams stils kopumā un niansēs. Pašas veidots, kopts un saglabāts cauri gadu desmitiem.
Tas nav ne viegls, ne pateicīgs ceļš. To zina katrs, kurš atrod veidus un spēku, kā izteikt savas patības kopumu. Varbūt tāpēc tik spilgtā atmiņā Aijas Ozoliņas pagaidām jaunākā darbu retrospektīvā skate 2017. gada 3. jūnijā – 30. jūlijā Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā ar zīmīgo un plaši tulkojamo nosaukumu “Mana vieta”. Māksliniecei aizvien bijusi nozīmīga dzimtā vieta Veckalsnavas pagasts (tikai 19 km no Madonas), kur muzeja krājumā glabājas apjomīga mākslinieces darbu kolekcija, un savas vietas apzināšanās, piepildījums. Tolaik izstādes plakātā māksliniece bija likusi vienu no saviem jaunākajiem sietspiedes veikumiem. Skopo, bet ietekmīgo krēslu. Darbu, kas tik daudz pasaka par Aijas pašas būtību un mūsu katra sūtību.
Aizvadītais mēnesis deva ziņu par vēl vienu Mūžības skarto. Īslaicīgo dzīves telpu atstājis dzejnieks Knuts Skujenieks: “… nav ko lepnus vārdus dvest jo tāpat nemaz nav viegli ikdienišķi galvu nest neraudāt par to kas bijis nebīties par to kas rīt tikai saudzīgi un droši savu vagu taisnu dzīt.”
