Par kultūru Eiropā un tepat, laukos. “LA” diskusija Koknesē 0
Kokneses novada grāmatu svētkos “Latvijas Avīzes” publiskās diskusijas tēma bija “Kas veido lauku kultūrtelpu?”. Diskusijā piedalījās Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Rihards Kols, Eiroparlamenta deputāti Kārlis Šadurskis, Arturs Krišjānis Kariņš un Inese Vaidere (“Vienotība”), kā arī divi partijas “Latvijas attīstībai” pārstāvji Rihards Pīks un Andrejs Žagars. Diskusiju vadīja “LA” kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane.
‒ Māris Reinbergs, Kokneses novada domes priekšsēdētāja vietnieks: ‒ Vai būtu iespējams panākt, lai pašvaldības vairāk sajustu valsts atbalstu kultūras jomā? Piemēram, Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki ir ļoti nozīmīgs pasākums, taču būtu svarīgi, lai šie lielie projekti kaut kādā veidā tiktu finansēti arī no Eiropas Savienības (ES) fondiem.
R. Kols: ‒ Latvijā šobrīd ir 1722 kultūras iestādes, no kurām 83% atrodas tieši laukos. Jaunajā ES fondu plānošanas periodā arī reģioniem būs pieejami 35 miljoni eiro, taču pašām pašvaldībām jāsadarbojas un jāizstrādā projekti, kas veicinātu nodarbinātību, ilgtermiņa ekonomisko pienesumu un jaunu pakalpojumu radīšanu.
I. Vaidere: ‒ Izmantojot infrastruktūrai paredzētos ES fondu līdzekļus, jāturpina remontēt novadu publiskās bibliotēkas, kultūras nami un centri, jo ir ļoti svarīgi, lai cilvēki spētu nokļūt pie kultūras un to baudīt. Kur iespējams, centīsimies saglabāt mazās lauku skolas, jo arī tie ir kultūras centri. Tāpat svarīgi ir atbalstīt un, iespējams, kompensēt izdevumus Rīgā notiekošo kultūras pasākumu apmeklēšanai, kas nozīmē, ka pašvaldībām būtu jāpalielina kultūras budžets. Latvijā jāattīsta stipendiju sistēma un mecenātisms.
K. Kariņš: – Arī kultūras pieejamības jautājumā galvenais izaicinājums ir tas, ka kopumā esam diezgan nabadzīga valsts. Politiķiem gan Saeimā, gan Eiropas Parlamentā galvenais uzsvars jāliek uz to, kādi lēmumi būtu pieņemami, lai mēs veicinātu uzņēmējdarbību un investīcijas tepat Latvijā.
A. Žagars: – Mums ir jāattīsta uzņēmējdarbība un jāsakārto nodokļu sistēma. Tepat blakus Igaunijā ir zemāki nodokļi, bet valsts saņem vairāk naudas nekā pie mums, rēķinot uz vienu cilvēku. Savukārt pašvaldībām jāizmanto Eiropas Savienības fondu nauda, veidojot pārrobežu sadarbības programmas ar kaimiņu pašvaldībām, ‒ tā ir perspektīva niša papildu līdzekļu iegūšanai arī kultūrai.
K. Šadurskis: ‒ Mana pārliecība ir, ka pašvaldības varētu motivēt vairāk atbalstīt kultūru savās teritorijās, ja praksē īstenotos jau sen izskanējusī ideja, ka daļai no pievienotās vērtības nodokļa jāpaliek pašvaldības budžetā. Tas ir arī vienīgais mehānisms, kā pašvaldības var stimulēt un veicināt uzņēmējdarbību.
A. Bormane: ‒ Lai gan situācijas mēdz būt atšķirīgas, grandiozi, ko pašvaldības pēdējo gadu laikā kultūras laukā paveikušas ar sev pieejamajiem līdzekļiem ‒ piemēram, regulāri atbalstot grāmatu iegādi publiskajās bibliotēkās. Kad Latvijā beidzot tiks atjaunots valsts iepirkums šim mērķim? Igaunijā valsts tam tērē 1,6 miljonus eiro, Lietuvā ‒ miljonu eiro.
R. Kols: ‒ Publisko bibliotēku krājumam iepirkto grāmatu skaits ar katru gadu palielinās, taču šobrīd tā ir pašvaldību kompetence, jo Kultūras ministrija nevar atbildēt par pašvaldību līdzekļu sadali.
A. Žagars: ‒ Ir jāatjauno oriģinālliteratūras iepirkums par valsts budžeta līdzekļiem. Mums jāveido un jāizmanto savi literatūras talanti valsts tēla veidošanai, tulkojot mūsu daiļdarbus un popularizējot Latviju arī ar literatūras palīdzību.
R. Pīks: ‒ Kad es biju kultūras ministrs (1996. ‒ 1997. gadā. ‒ Red.), lai arī cik šis laiks bija saimnieciski smags, vienalga pastāvēja valsts deleģētā nauda literatūras iepirkumam reģionu bibliotēkām. Tādai programmai noteikti jātiek atjaunotai. Kas attiecas uz Valsts kultūrkapitāla fondu – nepieciešams atjaunot tā finansēšanas modeļa piesaisti ieņēmumiem no akcīzes un azartspēļu nodokļiem, jo tas nodrošinātu šā fonda neatkarību no politiskiem lēmumiem un konjunktūras.
K. Šadurskis: ‒ ES fondu nauda kultūras infrastruktūrai ir izrādījusies brīnišķīga iespēja, jo bez tās mums ļoti daudz kā nebūtu. Arī par šiem līdzekļiem ir tapusi Austrumlatgales koncertzāle “Gors” Rēzeknē, šonedēļ atklājamā jaunā Cēsu koncertzāle, Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī. Uz vienu eiro, ko ES iemaksājam, četrus saņemam atpakaļ. Taču jāsaprot ‒ bez dzīvā kultūras procesa mūsu kultūras nami un centri, skaistās jaunās celtnes stāvēs tukšas. Dziesmu svētki – tas ir lieliski, taču tie notiek reizi piecos gados, bet korim ir jādzied visu šo laiku, diriģentam ir jādzīvo un jāuztur sava ģimene. Saspēlei starp ES fondu naudu un nacionālo budžetu jābūt samērīgai, lai mums būtu gan kultūras pieprasījums, gan iespēja šo dzīvo kultūras procesu organizēt.
‒ Ar kādiem kultūras sasniegumiem vajadzētu sagaidīt Latvijas simt gadu svinības 2018. gadā?
I. Vaidere: ‒ Centrālais Latvijas gadsimta jubilejai veltītais projekts varētu būt Likteņdārzs Koknesē, jo tas iemieso mūsu vērtību simbiozi, savienojot tagadnes un pagātnes kultūras vērtības. Taču ir ļoti svarīgi saprast, kā atklāt nākotnes vērtību virzību, lai Likteņdārzs būtu kā mūsu tilts no pagātnes uz nākotni. Ir jāattīsta mūsu pašcieņa, nacionālā stāja un respekts, cieņa pret savu valodu.
R. Kols: ‒ Kultūras ministrija savos plānos ir iezīmējusi četrus objektus, kam vajadzētu tikt īstenotiem līdz 2018. gadam. Viens no tiem ir akustiskā koncertzāle Rīgā, kas varētu tikt uzcelta, rekonstruējot un paplašinot esošo Kongresu namu. Līdz 2018. gadam tiks veikta Daugavas stadiona rekonstrukcijas pirmā kārta, lai valsts simt gadu Deju svētki varētu notikt gan dejotājiem, gan skatītājiem komfortablākos apstākļos. Plānos ir arī uzcelt Laikmetīgās mākslas muzeju un paplašināt Mežaparka estrādi. Taču, manuprāt, šobrīd visbūtiskāk būtu pabeigt projektus, kas jau tagad ir iesākti, – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju, Latvijas Okupācijas muzeja ēkas rekonstrukciju, Rīgas pils atjaunošanu. Gan manis paša, gan Kultūras ministrijas kopīgais uzskats ir, ka svētkos aktīvi jāiesaista visa Latvijas sabiedrība, lai visas norises nekoncentrētos tikai Rīgā. Tāpat jāizglīto jaunatne par Latvijas neatkarības iegūšanu un tās vēsturi. To varētu paveikt, izveidojot un iezīmējot simtgades ceļus, piemēram, Rīga–Liepāja un uz 2018. gadu to nosaukt par kuģa “Saratow” ceļu, pieminot kuģi Liepājā, kas kādu laiku 1919. gadā bija mājvieta Latvijas Pagaidu valdībai. Šā ceļa ietvaros tiktu iezīmēti arī kultūrvēsturiskie objekti, kuriem bijusi liela loma Latvijas valsts izveidošanā.
K. Šadurskis: ‒ Mēs visi atceramies Virdžīnijas Lejiņas režisēto vēsturisko televīzijas seriālu “Likteņa līdumnieki”, kas bija būtisks notikums Latvijas kultūras dzīvē. Ļoti ceru, ka uz Latvijas simt gadiem spēsim rast finansējumu un iespēju uzņemt vēl vienu, manuprāt, tikpat būtisku vēsturisku seriālu, ekranizējot Jāņa Lejiņa triloģiju “Zīmogs sarkanā vaskā”. Domāju, ka mums jau tagad vajadzētu sākt koncentrēties uz Latvijas 200 gadu jubileju ar domu, ka gatavošanās centrā ir ne tik daudz materiāli projekti, kā tas, lai latvieši vairs nekad neteiktu “mēs esam maza tauta, mēs neko nevaram, Eiropā visu izlemj mūsu vietā”. Mums vajag vairāk lepnuma, vairāk pašapziņas un pašcieņas!
Svētku atbalstītāji: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Lietuvas vēstniecība, Zemkopības ministrija, Jelgavas tipogrāfija, Latvijas Bērnu fonds, SIA “Balta Eko”, SIA “Drukātava”, SIA “VESTA-LK”, “Vienotība”, “Latvijas attīstībai”, “Arctic Paper Latvija”, Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis, Krišjānis Kariņš, Alfrēds Rubiks, Kokneses novada pašvaldība.
Informatīvie atbalstītāji: laikraksti “Latvijas Avīze,” “Staburags”, “Kokneses Vēstis”, www.koknese.lv.
