Atis Klimovičs: Par Krieviju bez ilūzijām 8
Atgriežoties atmiņās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, jāapzinās tā laika naivums, kas lika būt pārliecinātiem par īstām un neatgriezeniskām pārmaiņām milzīgā teritorijā – no Čehoslovākijas rietumos līdz pat Krievijas Tālajiem Austrumiem.
Grūti kādam pārmest kļūdīšanos, jo šķita saprotami, ka pēc tautu cietumā pavadītajiem gadiem tikai retais varētu gribēt nebrīves atgriešanos. Atvērtās robežas, cenzūras likvidēšana, starptautiskās kultūras pieejamība un daudzpartiju sistēmas izveidošana pastiprināja pārliecību par reālām pārmaiņām. Arī par Krieviju mums bija izveidojies šāds viedoklis. Tolaik šajā valstī bija izveidotas labas avīzes, augstiem standartiem atbilstoši strādājošas televīzijas (kā pirmo minot NTV), darbojās dažādas nevalstiskās organizācijas. Tas viss ļāva diezgan cerīgi skatīties uz Rietumu un Krievijas sadarbību nākotnē.
Šīs cerības neļāva adekvāti novērtēt notikumus Krievijā un pamanīt lēno novēršanos no uzsāktā demokratizācijas procesa. Garām tika palaists daudz, piemēram, Pirmais Čečenijas karš, par kura uzsākšanu savas valsts teritorijā bija izšķīries Kremlis. Rietumi šķietami kritizēja šo militāro agresiju, taču neko nopietnu tās pārtraukšanai neuzsāka. Viss norisinājās Krievijas Federācijai juridiski piederošā teritorijā un tam, ka tā bija iekarota deviņpadsmitajā gadsimtā, īpaši liela nozīme netika piešķirta. Čečenijas neatkarības centieni starptautisko ievērību neizraisīja. Tas pavēra plašas iespējas nekontrolētai un ārkārtīgi nežēlīgai fiziskai vardarbībai pret čečeniem. Neraugoties uz to, tajā laikā Krievijā visai populārs bija pretkara noskaņojums – par to varēja pateikties demokrātiski orientēto partiju pārstāvjiem, medijiem, dažādām organizācijām, piemēram, Krievijas karavīru māšu organizācijai. Tam arī bija liels iespaids uz kara apturēšanu. 1996. gada vasarā tas izdevās. Taču jau tad zināmas aprindas zināja, ka līdz Otrajam Čečenijas karam nebūs jāgaida ilgi.
Labs piemērs Kremļa “gatavībai” veidot jauna veida attiecības ar saviem kaimiņiem ir Gruzija, kas ar krievu iejaukšanos savās iekšējās lietās sastapusies kopš paša 90. gadu sākuma. Divās Gruzijas autonomijās Dienvidosetijā un Abhāzijā jau tolaik tika īstenots tā saucamais hibrīdkarš, tur bija gan krievu miera uzturētāji, gan, piemēram, nesaprotamā kārtā abhāzu rīcībā nokļuvušas nezināmas piederības lidmašīnas. Redzams, ka 1992. gadā uzsāktais konflikts (tātad dziļos Jeļcina laikos) beidzās jau Putina ērā 2008. gadā ar Krievijas armijas iebrukumu Gruzijā.
Tolaik Krievijā vairs nebija brīvu un respektējamu lielo televīzijas kanālu. Liela daļa krievu žurnālistu bija pieņēmuši jaunos noteikumus, ko diktēja Putina režīms. Neliels piemērs, cik slikts bija stāvoklis: NTV reportieris savā reportāžā no Kaļiņingradas pavēstīja, ka šī reģiona teritorija uzskatāma par vēsturiskām krievu zemēm. Taču tolaik vēl nebija sasniegts tāds “līmenis”, kādu 2014. gada martā nodemonstrēja televīzijas žurnālists Mamontovs. Reportāžu par Ukrainu viņš pabeidza ar solījumu, ka Krievijas ienaidnieki saņems kā nākas un “maz viņiem nešķitīs!”.
Par to, ka no Krievijas iespējams sagaidīt jebko, nešaubīsies tie, kam daudzi aizvadīto gadu notikumi, tajā skaitā pieminētie, nav sveši. Taču visiem, kas pamanījušies nodzīvot beidzamos 25 gadus, par to visu pat lāgā nedzirdējuši, ieteikt var vienu – paskatīties plašāk. Kaut vai tādēļ, ka mazas valsts iedzīvotājiem derīgi būt labāk informētiem. Arī no tā ir atkarīga Latvijas pastāvēšana. Posts, kādu redzam jaunajā filmā “Melānijas hronika” aicina domāt un darboties, lai tur redzētais ar latviešiem neatkārtotos. Vismaz tagad par Krieviju mums ilūzijām nevajadzētu būt ne pagātnē, ne tagadnē.
