Franks Gordons: “Jaukteņa vientulība”. Par Krievijas vietu pasaulē 31
Vladislavs Surkovs ir Krievijas Federācijas prezidenta palīgs. Tāds ir viņa oficiālais tituls. Un, tā kā Krievijā nav tāda amata kā “prezidenta vietnieks”, Surkovs faktiski ir kā viceprezidents. Viņu pazīst ka “suverēnās demokrātijas” koncepcijas autoru, un viņš ir viens no Vladimira Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem – līdzās Igoram Sečinam un Dmitrijam Rogozinam.
Žurnālā “Rossija v globaļnoi politike” (“Krievija pasaules politikā”) V. Surkovs nācis klajā ar apcerējumu, kura nosaukums ir diezgan dīvains: “Jaukteņa vientulība (14+)”. Šis teksts tūdaļ guva ievērību Krievijā (un ne tikai). Surkova apcerējuma stils ir, var teikt, elēģisks, melanholisks. Šis teksts varbūt varētu kļūt par “Putina laikmeta” ideoloģijas pamatu, jo Surkovs tajā dziļdomīgi spriež par Krievijas vietu pasaulē.
Jau pirmajā rindkopā apkopots Surkova skatījums: “Krievija četrus gadsimtus gāja uz Austrumiem un vēl četrus gadsimtus uz Rietumiem. Abi ceļi noieti. Tagad prasās pēc trešā ceļa, trešā civilizācijas tipa, trešās pasaules, trešās Romas ideoloģijas.”
Skaisti formulēts, vai ne? Taču “trešās Romas” koncepcija nāk no mūka Filofeja, ir arhaiska un atsaucas uz Bizantiju, kura, kā tālāk atzīst Surkovs, pieder Austrumiem.
Atslēgu apcerējuma dīvainajam nosaukumam mēs varēsim atrast šajos vārdos: “Mūsu gadsimta 14. gadu raksturo svarīgi un ļoti svarīgi veikumi, kuri visiem zināmi un par kuriem viss pateikts.” Tātad – 2014. gads. Bet ne pušplēsta vārda par Krimas aneksiju! Tik mājiens vien…
Surkovs turpat liek saprast, ka nav vēl apzināts, izprasts galvenais: noslēdzies “Krievijas episkais ceļš uz Rietumiem, beigušies daudzie un neauglīgie mēģinājumi kļūt par Rietumu civilizācijas daļu, saradoties ar Eiropas tautu “labo ģimeni””. (Iekavās atzīmēšu, ka Surkovs arī boļševismu uzskata par aizguvumu no Rietumiem, kur dzimis marksisms, un “pasaules revolūcijas” ideja esot rietumnieciska, tātad sveša. – F. G.) Ar 14. gadu, uzsver Surkovs, sākas un paveras bezgala ilgais jaunais laiks, “14+ laikmets”, kurā “mūs gaida 100 (200, 300?) ģeopolitiskas vientulības gadi”. Seko vēsturiska retrospektīva, kurā, raksturojot Krievijas “virzību uz Austrumiem”, pieminēta Maskavijas galminieku radniecības saites ar (kristītiem) tatāru haniem, un “Rietumu virzībā” atgādināta imperatora Aleksandra I “Svētā alianse” ar Eiropas reakcionārajām monarhijām.
Apcerējuma noslēgums ir dziļi simbolisks: “Un tomēr mēs diez vai esam trešā civilizācija. Drīzāk dubultota un divdabīga. (..) Eiropiska un aziātiska vienlaikus, un tāpēc nedz pilnīgi eiropiska, nedz aziātiska. (..) Krievija ir rietum-austrumnieciska valsts – jauktene (polukrovka). Ar savu divgalvaino valstiskumu, hibrīda mentalitāti, starpkontinentālo teritoriju, bipolāro vēsturi tā ir, kā pienākas jauktenei, harismātiska, talantīga, skaista un vientuļa.”
Apcerējuma pašās beigās Surkovs mierina: būšot ne tikai ērkšķi, bet arī zvaigznes. (Tā ir atsauce uz teicienu “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”). Galvenais “joks” te ir fakts, ka Vladislavs Surkovs pats ir jauktenis: viņa māte Zoja Surkova ir krieviete, tēvs Aidarbeks (Jurijs) Dudajevs – čečens. Arī viela pārdomām…
