Pēteris Apinis: Publiska atbilde uz jautājumu – vai es pats vakcinēšos pret Covid-19?
127
Autors: Pēteris Apinis, ārsts, “RīgaTV 24” raidījuma “Dr. Apinis” vadītājs
Par koronavīrusu SARS-CoV-2 un vakcīnām
Tuvojas brīdis, kad Eiropas Zāļu aģentūra akceptēs vakcīnu pret koronavīrusu SARS-CoV-2. Šobrīd Eiropas Zāļu aģentūrā ir iesniegti trīs pieteikumi vakcīnas apstiprināšanai visā Eiropas Savienībā, ko iesnieguši uzņēmumi Pfizer/BioNTech, Moderna un AstraZeneca.
Ir pamatotas cerības, ka novembrī visi vajadzīgie dokumenti un pētījumu rezultāti būs iesniegti. Eiropas Zāļu aģentūra zinātniski izvērtēs vakcīnu izstrādātāju iesniegtos datus par vakcīnu drošumu, iedarbīgumu un kvalitāti.
Un ir pamatotas cerības, ka balstoties uz šo vērtējumu, Eiropas Zāļu aģentūra sniegs pozitīvu atzinumu par vakcīnas drošumu, iedarbīgumu un kvalitāti, kā arī par tās piemērotību pacientu vakcinēšanai.
Latvijas iedzīvotājiem vēlos paskaidrot, ka visas jaunās bioloģiskās zāles un vakcīnas reģistrē Eiropas Zāļu aģentūra, un to reģistrācija ir spēkā uzreiz visā Eiropas savienībā.
Saviem lasītājiem uzreiz vēlos norādīt, ka es atbalstu vakcināciju kā ļoti nozīmīgu sabiedrības veselības metodi. Tajā pašā laikā mani neatstāj sajūta, ka šoreiz vakcinācijas procesā būs vairāk politiskas nevis medicīniskas argumentācijas un darbības, un mans viedoklis šajā rakstā var nesaskanēt (vai dažos jautājumos būt pilnīgi pretrunīgs) Veselības ministrijas viedoklim.
Es visus savus lasītājus aicinu klausīties dažādos speciālistos un pašiem izdarīt savu secinājumu – kāpēc katram konkrēti vakcinēties pret SARS-CoV-2. Man nez kādēļ ir sajūta, ka politiķi un mēdiji publiskajā telpā par vakcināciju runā tāpat kā par lapsu vakcināciju pret trakumsērgu – izkaisa vakcīnu uz lauka kā gardu maltīti, lapsas to apēd un kļūst imūnas pret trakumsērgu.
Manuprāt, vakcīnas ir ļoti nozīmīgs bioloģisks medikaments un tā ievade attiecas uz katru cilvēku individuāli, nevis uz visu tautu kopumā.
Man lielākās autoritātes Latvijā ir RSU Infektoloģijas katedras vadītāja profesore Ludmila Vīksna un Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja profesore Dace Zavadska. Ja mans viedoklis kaut kur nesaskan ar šo divu profesoru viedokli, lūdzu Jūs ieklausīties viņās.
Mēs esam lielu pateicību parādā visiem pasaules, tai skaitā Latvijas zinātniekiem, kas rekordīsā tempā radīja vakcīnu pret koronavīrusu SARS-CoV-2. Ir skaidrs, ka bez vakcīnas globālo psihopandēmiju mums apturēt neizdotos, jo bailes un šausmas, ko cilvēkos iedzinuši politiķi un mēdiji, rada patiesu apdraudējumu cilvēcei.
Galvenā problēma sabiedrības veselībai šobrīd ir nevis pats vīruss, bet paaugstināta mirstība no sirds asinsvadu slimībām, vēža, diabēta, jo bailēs no vīrusa cilvēki vēlīni diagnosticē un neārstē citas slimības. Bez tam vīruss smagāku slimības gaitu rada tieši cilvekiem ar citām patoloģijām.
Izolācija, karantīna, panika un bezdarbs radījuši psihosociālas problēmas – vardarbību, depresiju, spriedzi, pašnāvību skaita pieaugumu. Finansiālu problēmu dēļ cilvēki lieto nepilnvērtīgu uzturu, mazāk nodarbojas ar sportu un fiziskām aktivitātēm, vairāk lieto alkoholu un vairāk smēķē.
Vienīgā iespēja reāli uzlabot sabiedrības veselību ir veikt vakcināciju, samazināt inficēšanos ar Covid–19, aizliegt panikas vēstis visu laikrakstu un portālu pirmajās lapaspusēs, atsākt strādāt, mācīties klātienē, sportot, sildīt ekonomiku un ar mazākām bažām raudzīties nākotnē.
Vakcīna ir medikaments ar indikācijām, kontrindikācijām, drošumu un blaknēm
Pretēji valdības uzstādījumam, ka vakcīna ir ierocis cīņā par varas saglabāšanu un sava tēla spodrināšanu, vakcīna ir nopietns medikaments, un jebkuram medikamentam ir indikācijas un kontrindikācijas, kā arī blakusparādības.
Medikamentu ir jānozīmē ārstam, nevis politiķim ar apšaubāmām zināšanām. Medikamentu, tai skaitā vakcīnu, ārsts nozīmē, pamatojoties uz savām zināšanām, pieredzi, pasaules literatūras datiem un informāciju, ko ieguvis konferencēs, žurnālos vai sarunās ar kolēģiem.
Esmu vakcīnu dedzīgs piekritējs un šobrīd visus vecāka gadagājuma cilvēkus, grūtnieces, mazus bērnus, hroniskus slimniekus aktīvi aģitēju vakcinēties pret gripu. Mums ir tiešām liela un pozitīva pieredze ar gripas vakcīnu.
Vakcinēšanās pret gripu ievērojami samazina mirstību no sirds un asinsvadu slimībām. Domāju, ka nākotnē vakcīna pret Covid–19 arī tiks atzīta par ļoti nozīmīgu sabiedrības veselības sasniegumu. Un tomēr, mans pienākums ir skatīt šo jautājumu gan no pozitīvā, gan piesardzīgā skatpunkta.
Es izvairīšos no prognozēm par topošās vakcīnas iespējām radīt pastāvīgu un paliekošu imunitāti, jo tās būtu spekulācijas. Par šiem jautājumiem mums būs zināšanas pēc pieciem gadiem.
Toties mēs zinām, ka Covid–19 vakcīnai var būt nepatīkamas blakusparādības. Gan AstraZeneca, gan Pfizer/BioNTech vakcīna, kuras ar lielāko varbūtību jau nākamā gada sākumā saņems Latvija, gan visticamāk – lielākajai daļai citu vakcīnu, lai tās darbotos, būs nepieciešamas divas devas.
Vakcīnas būs divas injekcijas, kurām būs nepieciešams piešķirt dažu nedēļu starplaiku.
Ar lielāko varbūtību daudziem cilvēkiem vakcinācija izraisīs gripai līdzīgus blakusefektus, tostarp, sāpošas rokas, muskuļu sāpes un drudzi, kas varētu ilgt vairākas dienas un uz laiku liegt cilvēkiem strādāt vai mācīties. Gan paši vakcīnu ražotāji, gan neatkarīgi pētnieki norāda, ka vakcīnas 2/3 pacientu izraisīja galvas sāpes, drudzi un gripozus simptomus, bet 40% pacientu izraisīja muskuļu sāpes un nogurumu.
Iespējams, ka arī Labklājības ministrijai būs jauns izaicinājums darba nespējai – daļai pacientu pēc vakcinācijas būs pietiekami smagi simptomi, lai viņiem pienāktos darba nespējas lapa uz vairākām dienām.
Iespējams, ka cilvēkiem ar pazeminātu imunitāti laika posmā starp pirmo un otro vakcināciju būs īpaši jāuzmanās inficēties (būtiskais – distancēšanās >2 metri, izvairīšanās no citiem cilvēkiem slikti vēdinātās telpās).
Globālā literatūrā izskan pieņēmums, ka cilvēki, kam būs nepatīkamas blaknes pēc pirmās vakcīnas devas, kas blakņu dēļ būs spiesti palikt mājās, neiet uz darbu, izvairīsies no vakcīnas 2. devas, proti – nesaņems pilnu devu imunitātes veidošanai. Šāda tendence parādījās pat starp brīvprātīgajiem, uz kuriem vakcīna tika pētīta.
Šobrīd dažādas kompānijas izplata savu pētījumu rezultātus, un paziņojumos vakcīnu efektivitāte svārstās 70–95% robežās. Globāli ārstu vidū valda pieņēmums, ka vakcīnas būs 90 procentu efektīvas, tātad – 1 no 10 vakcinētajiem joprojām būs neaizsargāts.
Ziņotā 90 procentu efektivitāte ir noteikta septiņas dienas pēc otrās devas saņemšanas. Nav pārliecinošu pētījumu par vakcīnu efektivitāti tiem, kas saņēmuši pirmo devu, bet izvairījušies no otrās devas.
Eksperti prognozē, ka vakcinas varētu būt plaši pieejamas līdz nākamā gada vidum. Iespējamo blakņu apspriešana agrīnā posmā varētu būt pretrunā ar maldinošu informāciju, kas pārsniedz vai kropļo risku.
Ir vēl kāds aspekts, kam vēlos pievērst uzmanību. Latvijā nav šādu pētījumu, bet oktobra vidū tikai puse amerikāņu teica, ka labprāt saņemtu vakcīnu pret SARS-CoV-2 vīrusu.
Bažas, kas saistītas ar vakcināciju, vēl vairāk – to ļaužu skaits, kas kategoriski nevēlas vakcinēties, pieaug mēnesi no mēneša. Ilgstošā sabiedriskās domas tracināšana ar nāves bailēm, stigmām un kvazireliģiskām mantrām „maskas, ziepes, divi metri, paliec mājās”, lielā sabiedrības daļā radījusi neticību pret jebkuru aktivitāti infekcijas ierobežošanai.
Problēma ir apstāklī, ka cilvēkiem nereti grūti diferencēt – kas ir patiesi nozīmīgs vīrusa ierobežošanai, bet kas – sabiedriski politiska aktivitāte.
Vakcinācija ir ļoti nozīmīga, tā tiešām pārtrauks vīrusa izplatību, un to nedrīkst publiskajā retorikā „likt vienā maisā” ar telefona aplikāciju un maskai līdzīgu gobolēna izstrādājumu uz deguna. Politiķu un dažāda veida rečekistu aktivitātes cilvēku tracināšanā ir novedušas pie tā, ka liela neuzticība ir ne tikai pret piespiedu karantīnu, bet arī pret vakcīnu.
Latvija gada laikā varētu saņemt 800 000 vienību vakcīnas
Es uzrakstīju šo virsrakstu, bet atstāju to noģiedamā formā. Es tiešām ticu, ka 2021. gada sākumā mēs saņemsim pirmās vakcīnas, bet lāga neticu, ka Vislatvijas vakcinācija notiks ar ātrumu 2000 cilvēku dienā + atkārtotās vakcinācijas 2000 cilvēku dienā (darba dienās, jo diez vai vakcinēšana notiks svētkos vai svētdienās).
Nav mans uzdevums šajā rakstā paust bažas par loģistiku un uzglabāšanu, kā arī par medicīnas profesionāļu un pacientu gatavību racionālam, izsvērtam vakcinācijas procesam.
Un tomēr – galvenā pretruna šajā stāstā ir par to – kuriem cilvēkiem vajadzētu pirmajiem tikt vakcinētiem, jo – kā redzam, pat superoptimistiskā scenārijā 2021. gadā Latvijā var izvakcinēt 20% no Latvijas iedzīvotājiem.
Veselības ministrija šeit nekavējoties „vienā katlā saber” sociālas un medicīniskas indikācijas, paredzot, ka vakcinēsies medicīnas darbinieki, veci cilvēki, ļaudis, kas dzīvo sociālās palīdzības namos un hroniski slimnieki.
No malas izskatās (tā, protams, nav taisnība), ka Veselības ministrija kalkulē šādi – mediķi ir apzinīgi, tādēļ godprātīgi vakcinēsies, sociālās aprūpes namu iemītnieki neaizmuks, tādā veidā mēs itin viegli varēsim savu plānu izpildīt.
Galvenais vakcinācijas uzdevums
Vakcīna, pirmkārt, ir medikaments un kā tāds izmantojama medicīniskiem mērķiem. Vakcīnas pirmais un galvenais uzdevums ir nosargāt no inficēšanās ar SARS-CoV-2 tos cilvēkus, kas saslimšanas gadījumā slimotu smagi vai kuriem šāda inficēšanās varētu beigties letāli.
Tātad vismaz sākumā paredzētās 400 tūkstoši reiz divas devas pilnībā vajadzētu paredzēt apdraudētu cilvēku vakcinēšanai. Manuprāt, tās ir piecas pacientu grupas:
• pacienti ar samazinātu imunitāti, piemēram, pacienti pēc orgānu transplantācijas, HIV/AIDS pacienti, pacienti, kas saņem (nesen saņēmuši vai pārskatāmā nākotnē saņems) staru terapiju vai ķīmijterapiju, pacienti ar sistēmiskām slimībām. Šiem pacientiem būtu jātiek vakcinētiem neatliekamā kārtā, jo inficēšanās ar vīrusu var ievērojami saīsināt viņu dzīvildzi;
• pacienti, kas ir vecāki par 65 gadiem. Diemžēl vecāka gadagājuma cilvēki ar SARS-CoV-2 vīrusu vieglāk inficējas, smagāk slimo, pie kam vecāka gadagājuma cilvēki ir mazkustīgāki, vairāk uzturas telpās, un bieži viņiem nepietiek finansiālu resursu ārstniecībai un aprūpei;
• pacienti ar 3 un vairāk hroniskām slimībām, sauksim tos par multimorbīdiem pacientiem, piemēram pacienti ar hipertoniju, cukura diabētu un hronisku obstruktīvu plaušu slimību. Globālie pētījumi rāda, ka multimorbīdi pacienti trīs reizes biežāk inficējas ar Covid–19 un daudz smagāk slimo. Šķiet, ka cukura diabēta un sirds mazspējas pacientu imunizācijai būtu jābūt prioritātei, bet par to būtu jālemj endokrinologu un kardiologu asociācijām.;
• mazkustīgi pacienti ar ievērojami palielinātu ķermeņa masas indeksu. Diemžēl koronavīruss ļoti apdraud adipozus (resnus) un mazkustīgus pacientus, jo viņiem jau bez vīrusa ir nepietiekama audu apgāde ar skābekli. Hronisku smēķēšanu es uzskatu par atkarības slimību, kas izraisa daudzas citas slimības, un smēķētājs ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību noteikti būtu indikācija iespējami ātrai vakcinācijai;
• pacienti, kas tiešām baidās no Covid–19. Cilvēks ir sarežģīta būtne, kam psihe un somātika ir saistīta. Bailes vienmēr ir ļoti bīstams simptoms, un cilvēkiem, kas baidās, citi slimības simptomi var būt par trešdaļu nopietnāki (ja cilvēks mežā skrien ar masku, tad viņam noteikti vajadzētu tūlīt vakcinēties).
Es apzinos, kādu pretrakciju saņemšu par nākamo atziņu, bet, manuprāt, premjerministrs, četri ministri un ducis Saeimas deputātu, kas ir patoloģiski bailīgi, noteikti būtu jāvakcinē iespējami ātrāk, lai viņu hipohondrija neliedz viņiem racionāli vadīt valsti.
Veci ārsti zina, cik ļoti ārstēšanas rezultāts korelē ar pacienta attieksmi un līdzestību. Es domāju, ka ārstiem vajadzētu rūpīgi pārdomāt par nelīdzestīgu pacientu imunizāciju, jo tie, kas nelieto izrakstītās zāles pret hiperholesterinēmiju, pret augstu asinsspiedienu, bet īpaši antikoagulantus, ir ļoti apdraudēti.
Un tagad šīs sadaļas apkopojums. Neviena no šīm grupām nav izolēta. Parasti vairākas slimības kopā ir vecāka gadagājuma cilvēkiem. Bieži cukura diabēts un kardiāla mazspēja iet rokrokā ar lieko svaru un mazkustību.
Katra ģimenes ārsta praksē ir vecāka gadagājuma mazkustīgi cilvēki ar vairākām slimībām vienlaikus. Šie pacienti būtu jāidentificē, viņiem pirmajiem būtu jāsaņem vakcīna lai Covid–19 viņus neapdraudētu ar pneimoniju, ARDS un nāvi.
Par medicīnas darbinieku vakcināciju
Arī ārsti, medicīnas māsas un farmaceiti ir cilvēki, kas slimo un noveco. Vidējā medicīnas darbinieka vecums Latvijā pārsniedz vidējā strādājošā vecumu. Arī ārsti un medicīnas māsas slimo ar trim un četrām slimībām vienlaikus.
Līdz ar to prioritārai vajadzētu būt to medicīnas darbinieku vakcinācijai, kas ir apdraudēti tieši no iespējas smagi saslimt ar Covid–19.
Manuprāt, medicīnas darbiniekiem vajadzētu pazemināt vakcinācijas vecuma slieksni, piemēram, jau sākotnēji par indikāciju nosakot vecuma grupu 60+, kā arī samazinātu imunitāti, hronisku slimību esamību, mazkustību un iepriekšminētās bailes saslimt.
Tieši medicīnas darbinieki paši vislabāk apzinās, cik viņiem šāda vakcinācija būtu nepieciešama.
Pašlaik valsts līmenī postulētais princips, ka absolūtā prioritāte ir medicīnas darbinieki un sociālās aprūpes darbinieki, kā arī sociālās aprūpes iestāžu iedzīvotāji, tas neglābjami novedīs pie „plāna izpildes”, nevis loģiskas to pacientu (un tai skaitā veselības aprūpes darbinieku) nodrošināšanas, ko vīruss patiesi apdraud.
Par medicīnas darbinieku piespiedu vakcināciju es esmu skeptisks.
Kam nevajadzētu vakcinēties pret Covid-19, vismaz sākotnēji
Vakcinēties noteikti nevajadzētu tiem, kas Covid–19 ir pārslimojuši vai pārnēsājuši. Vismaz šodien no medicīnas viedokļa nav ne mazākā pamata šiem cilvēkiem vakcinēties, jo viņiem jau ir izveidojusies imunitāte pret koronavīrusu, viņiem praktiski nav iespējams saslimt ar Covid–19 atkārtoti un praktiski nav iespējams pārnēsāt koronavīrusu.
Vismaz šobrīd mums jāvadās no pieņēmuma, ka pozitīva polimerāzes ķēdes reakcija anamnēzē nozīmē labāku imunitāti pret Covid–19 nekā vakcinācijas sniegtā.
Grūtāk ir ar tiem, kas inficējušies ar vīrusu, bet nav slimojuši – viņi par savu komunikāciju ar vīrusu nereti pat nenojauš. Daudzi, kas bijuši inficēti ar SARS-CoV-2 vīrusu, par to tā arī nav uzzinājuši, proti viņiem šī inficēšanās bijusi asimptomātiska.
Proti, šobrīd pasaules literatūrā valda uzskats, ka 40–45% no tiem, kas inficējas ar koronavīrusu SARS-CoV-2, nejūt nekādus simptomus. Jūtas veseli, strādā, sporto.
Šajā ziņā lieti noderētu antivielu tests, kas uzrāda antivielas pret koronavīrusu cilvēka organismā. Jā, šis tests ir mazāk precīzs nekā polimerāzes ķēdes reakcija brīdī, kad vīruss atrodas cilvēka organismā, bet šāds tests būs gana informatīvs Jūsu ārstam.
Asinsdonoru centrā, kur visās donoru asinīs šis antivielu tests tiek noteikts, uzrādas ļoti daudz donoru, kam ir antivielas, bet kas nudien nav izjutuši nekādus Covid–19 slimptomus.
Kaut vakcīna pret SARS-CoV-2 ir liels zinātnes sasniegums, tomēr jāaizdomājas par faktu, ka visas citas vakcīnas ir pētītas un mēģinātas vismaz piecus gadus, bet jaunā pretkovida vakcīna – 5 mēnešus.
Pēc modernās medicīnas standartiem tā ir pietiekami pētīta un pietiekami droša, tomēr es nekādā gadījumā vismaz trīs gadus nepiekristu šīs vakcīnas lietošanā bērniem un grūtniecēm.
Protams, Latvijā ir arī īpaši apdraudēti bērni, kas ir smagi slimi ar diabētu, vēzi, HIV/AIDS, sirdskaitēm. Jādomā, ka šādiem bērniem vakcinēšana būtu nepieciešama.
Bet katra šāda bērna vakcinācija ir individuāls gadījums, par ko būtu jālemj Bērnu slimnīcas profesorēm Dacei Gardovskai, Dacei Zavadskai, Ivetai Krišānei Dzīvītei un Janai Pavārei, bet nekādā gadījumā ministrijas ierēdņiem. Un kolēģes ar izcilām zināšanām un pieredzi tādā gadījumā izšķirs, vai riski nepārsniedz ieguvumus.
Publiska atbilde uz jautājumu: vai es pats vakcinēšos pret Covid-19?
Pēdējā laikā man kolēģi un pacienti uzdod vienu un to pašu jautājumu: „vai Tu pats vakcinēsies?”.
Mana atbilde ir JĀ, bet tad, kad būs vakcinēti cilvēki, kuru dzīvības apdraud koronavīruss.
Man tiešām nemaz nav bail no vīrusa SARS-CoV-2, es katru dienu skrienu vai braucu ar velosipēdu, distancējos. Nekad neesmu smēķējis. Es sabiedriskās telpās valkāju masku, kaut apzinos, ka maskas sniegtā aizsardzība ir minimāla atšķirībā no divu metru distancēšanās un izvairīšanās no cilvēku parpildītām telpām.
Jā, es lietoju ķiplokus, ingvera tēju un dažus citus tautas medicīnas līdzekļus, kas, iespējams, ir placebo, bet palielina manu ticību savai veselībai. Mana sieva man no rīta pie brokastu kafijas izsniedz D vitamīna kapsulu.
Ja man sanāks inficēties, tad nekas vairāk par klepu mani neskars. Es tiešam vēlētos ieraudzīt savā antivielu testā pozitīvu ziņu, ka esmu vīrusu pārslimojis.
Tad es varētu saņemt apliecību, nu kaut ko līdzīgu Lielā Tēvijas kara invalīda apliecībai padomju laikos, kas deva priekšrocības.
Ar šādu apliecību es varētu bez bažām iet uz teātri, spēlēt bumbu, vingrot trenažieru zālē, veikalā nenēsāt masku, bet pats galvenais – dienā, kad saņemšu zvanu no Veselības ministrijas par obligāto atgriešanos reanimācijas nodaļā, varētu iet strādāt uz Covid–19 pacientu intensīvo terapiju bez spectērpa.
Es tiešām ministrijā esmu reģistrējies kā rezervists darbam reanimācijas nodaļā, kurā ārstē Covid–19 pacientus.
Tātad mana atbilde uz jautājumu – vai es vakcinēšos pret Covid –19, ir – vispirms jāvakcinē tie, ko vīruss patiesi apdraud.
Bet pēc tam, kad visi vecāki cilvēki, multimorbīdi pacienti, cilvēki ar imunitātes problēmām un psihosomātiskām bažām būs vakcinēti, es arī labprāt saņemšu savu vakcīnu, ja vien līdz tam laikam nebūšu slimību mazsimptomātiski vai asimptomātiski pārlaidis.
