Par kopīgo laivu, sūci un konservu bundžām… 0
Ja gadiem nekārtojam māju, ātri pienāk brīdis, kad jāveic kapitālais remonts, kā arī noticis ar Latvijas meliorācijas sistēmām, kur burtiskā un pārnestā nozīmē ūdens smeļas mutē. Sistēmā ieguldīti miljardi, bet uzturēšanas darbus kavē saraustīts finansējums, novecojuši standarti, dabas liegumi. Par šo problēmu risinājumu portāla laukos.lv rīkotajā diskusijā Rāmavas izstādes laikā debatēja Zemkopības ministrijas Zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītāja Kristīne Cinkus, VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” valdes priekšsēdētājs Roberts Dilba, Zemnieku saeimas valdes loceklis, z/s “Laši” īpašnieks Artūrs Akmens, ūdeņu bioloģe Loreta Urtāne un SIA “Valkas meliorācija” valdes loceklis un Latvijas hidromelioratīvo būvnieku asociācijas padomes priekšsēdētājs Jānis Biezais.
Vai meliorācijas sistēma bija pie vainas, ka Latvijas lauki šosezon piedzīvoja tik smagus plūdus?
K. Cinkus: Tas ir dažādu apstākļu kopums. Latvijā nepārvaramas varas apstākļus izraisīja pārmērīgais nokrišņu daudzums, kā arī nepietiekami sakārtotā meliorācijas sistēma un šim mērķim atvēlētais nepietiekamais finansējums. Tāpat – cilvēku attieksme pret īpašumu, jo katram jāsaved kārtībā savas saimniecības infrastruktūra, tajā skaitā arī meliorācija.
R. Dilba: Meliorācija nav vainīga, problēma ir sistēmas sakārtošana. Tā uzbūvēta pirms daudziem gadiem, ieguldīti miljardi, un būtībā sistēma funkcionē, tomēr jāsaprot, ka valsts nozīmes ūdens noteku atjaunošanā 40 – 50 gadus nekas netika darīts. Eiropas Savienības finansējums mums tiek iedalīts astoņus gadus, un šajā periodā – līdz 2020. gadam – tie ir 80 miljoni eiro. Viena daļa ir valsts nauda – 36,5 miljoni valsts nozīmes ūdensnoteku sakārtošanai, otra daļa 43 miljoni – ES finansējums kapitālajam remontam dambjiem, sūkņu stacijām un arī potamālām upēm, kur jāatjauno meliorācijas sistēma.
Patlaban redzam, ka ar šiem līdzekļiem valsts nozīmes ūdens notekas atjaunosim tikai 30% apjomā. Labāka situācija ir ar sūkņu stacijām, kur atjaunosim 75% . Arī ar dambjiem polderu platībās, kas ir vairāk nekā 400 km, ir pozitīvāks skats – tur atjaunosim pie 90%. Bet valsts nozīmes ūdensnotekas – jā, tur atpaliekam, un vēl vajadzīgs laiks. Mums ir 13 000 km valsts ūdens noteku, bet finansējums iedalīts uz 1200 km. Vajadzētu vēl divus miljonus eiro, ko arī katru gadu prasām, bet mums atvēl tikai ap 10%, faktiski tikai tik, lai varētu sakopt ar ES naudu atjaunotās notekas, citādi būs sods. Tātad nepieciešams palielināt finansējumu.
Tagad izsludināta ārkārtas situācija, varbūt var izprasīt vairāk?
Nu, kad jau ūdens smeļas mutē, skats paveras pavisam cits, bet, kā tas beigsies, nezinu.
K. Cinkus: Nupat esam izvirzījuši prasību par līdzekļu piešķiršanu jau šogad no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem – tie būs 600 000 eiro.
Vai zemnieki jūt, ka valsts nozīmes notekas tiek tīrītas?
A. Akmens: Mana saimniecība lietavās stipri cieta, nevarējām tikt uz lauka novākt ražu, nevaram ziemājus iesēt, jo zeme pārmitra.
Bet gribu situāciju iezīmēt skarbāk. Mēs te varam saukt skaitļus un Eiropas direktīvas, bet jāsaprot, ka mazajā Latvijā meliorācijas sistēmas, tāpat kā ceļi, grāvji un upes, ir valsts asinsrite, un, ja tā ir dēlī, tad saimniekošana beidzas un sākam lēnām mirt. Latgalē plūdi parādīja briesmīgu ainu – pat tie zemnieki, kas jau bija sakārtojuši savas upes un grāvjus, izrādās, bija to darījuši veltīgi, jo ūdens vienkārši netiek prom, bet nāk atpakaļ.
Tāpēc pirmais, kas manā skatījumā būtu jādara – jāmeklē nauda un jābūt gudriem attiecībā pret visām tām direktīvām, kas neļauj upītes un lielos grāvjus iztīrīt visā garumā. Tad sekotu nākamais solis – jādod zemniekiem brīvākas rokas. Atļaut, pat stimulēt pirkt ekskavatorus, citu tehniku, lai paši varam veikt meliorācijas darbus. Šeit varētu atrast valsts vai Eiropas naudu, lai nosegtu izdevumus par projektu un būvuzraugu, jo zemnieks, protams, nezina, kā sistēma jāiebūvē, kādiem kritumiem jābūt u. tml. Ja šādus izdevumus nosegs, tad zemnieks daudz ko varēs sakārtot gan savos hektāros, gan varbūt arī kaimiņam palīdzēt, kurš nav spējīgs to izdarīt.
Savukārt projektētājiem būtu jāsāk aizmirst vecos standartus par nokrišņu daudzumu gadā un jāprojektē daudz jaudīgākas sistēmas, tai skaitā ne tikai grāvjus, bet arī caurtekas, jo šajos plūdos tika izskaloti ceļi, pārrautas caurtekas, pat vilcieni tika apstādināti, un tas tikai tāpēc, ka mēs nebijām tam gatavi.
Diemžēl problēma ir tā, ka sabiedrība ir mainījusies un katrs domā tikai par sevi, nevis par Latviju – par nosacīti kopējo laivu, kurā visi esam un kurā parādījusies sūce. Tagad daļa ar konservu bundžām grebjam ārā to ūdeni, bet pārējie gaida, kas notiks, kamēr beigās visi kopā nogrimsim.
Vai ministrija gatava zemniekiem dot lielāku brīvību un gudri pildīt direktīvas?
K. Cinkus: Direktīvas apiet noteikti nevarēsim. Šajā plānošanas periodā nosacījumi jau ir izstrādāti un saskaņoti gan ar nozari, gan Briseli. Tomēr varbūt tas ir sarunas temats nākamajam plānošanas periodam. Atgādināšu, ka privātpersonai nav jācīnās vienai pašai. Pirms pāris gadiem ieviesām pašvaldības nozīmes koplietošanas meliorācijas sistēmu statusu, paverot iespējas pašvaldībām, kurās ir krīzes situācija, pārņemt vadības grožus savās rokās un iesaistīties gan ar materiāliem, gan cilvēku resursiem sistēmu sakārtošanā. Patlaban to izmanto 31 pašvaldība, un 33 novadgrāvji kopumā 500 km garumā kadastrā reģistrēti kā pašvaldības nozīmes meliorācijas sistēma.
Kāds ir būvnieka skatījums uz plūdu problēmu?
J. Biezais: Problēma nav grāvjos, jo tie spēj novadīt ūdeni. Jā, kaut kur kaut kas jāpārtaisa, iepriekš minētie standarti jāpārskata, caurteku caurplūde vajadzīga lielāka, jo nokrišņi ir intensīvāki visā Latvijā. Problēma ir finansējumā. Ja ir vienmērīgs finansējums pa gadiem, tad varam plānot darbus, gan tehniku un speciālistus. Bet šobrīd mums viss iet viļņveidīgi. Eiropa iedod naudu, mēs to mēģinām apgūt. Pirmie divi gadi aiziet, kamēr sakārto papīrus, pēc tam mums saka – nauda iedota, nu skrieniet un dariet. Mēs arī skrienam, bet pēc tam trīs četrus gadus sēžam un gaidām nākamo finansējumu.
Kas attiecas uz saimniecībām – negribētu piekrist, ka zemniekiem jāļauj iegādāties spectehniku, jo tam nav ekonomiska seguma. Cik daudz gada griezumā zemnieks šo tehniku izmantos? Divus trīs mēnešus? Lētāk būtu iznomāt ekskavatoru un speciālistu nekā pašam mēģināt savest kārtībā sistēmu. Turklāt vēl ir virkne dabas liegumu, kad ir zivju nārsti, putnu riesti utt.
L. Urtāne: Piekrītu, ka Latvijā patlaban nokrišņu situācija ir pavisam cita nekā agrāk, tagad lielākā nokrišņu summa izkrīt ziemas un rudens mēnešos. Vai esam tam gatavi? Nē, neesam, tādēļ piekrītu, ka valstiskā līmenī būtu jāpārskata meliorācijas standarti. Te pieminēja Eiropas prasības, kas mums liedz sakārtot sistēmu, bet tā nav taisnība. Eiropas prasība attiecībā uz upēm nosaka, ka tās jāsaglabā dabiskā stāvoklī, kas nozīmē spēju pietiekami labi novadīt ūdeņus un saglābt upes dabisko gultni. Arī no vides viedokļa nav pareizi, ka upe aizaugusi, pilna bebru postījumu, bet tādēļ ir izstrādāti standarti, cik tas viss upē drīkst būt.
K. Cinkus: Attiecībā uz meliorācijas standartu pilnveidošanu, ko pieminējāt, varu informēt, ka ministrijā 2. novembrī plānojam pirmo sanākšanu ar speciālistiem par vidi un meliorācijas standartiem.
R. Dilba: Ir ļoti daudz dabas liegumu teritoriju, kur nedrīkstam neko darīt, un tas pamatīgi traucē sistēmas sakārtošanu, par ko arī kolēģis būvnieks pareizi teica – šādi ierobežojumi rada problēmas. Atsevišķās vietās ir tikai divi trīs mēneši, kad vispār iespējams veikt darbus, bet objekts ir 12 km garumā, viss jāpaspēj izdarīt īsā laikā. Gan mums kā pasūtītājam, gan būvniekam kā izpildītājam problemātiski izpildīt šos nosacījumus.
J. Biezais: Tieši tā, un par šīm vides problēmām gribētu vēlreiz “mest akmeni” dabas draugu dārziņā. Mēs nevaram raiti strādāt, jo, piemēram, 1. oktobrī sākas liegums lašveidīgajiem, pēc tam – vēdzelēm, tad nāk visas pārējās zivis. Pirms desmit gadiem tā nebija, tas noticis pēdējos trīs gados. Sedas upē, piemēram, vispār neko nedrīkst darīt, tā tur apkārtnē viss arī pludo. Te nav runa tikai par bebriem, vienkārši uzliek “Natura” teritorijas statusu, un viss – esiet brīvi.
Vai tiešām galvenās artērijas – upes – nevarētu likt mierā? Lai upe tek caur “Naturas” teritoriju, bet arī meliorācijai jāpilda sava funkcija…
L. Urtāne: Piekrītu, ka daudzos gadījumos dabas aizsardzības prasības ir pārprastas. Vides ekspertam tiek jautāts atzinums, kā upes tīrīšana ietekmēs aizsargājamās sugas un biotopu, un tikai pēc tam tiek prasīts, kā tas ietekmēs pašu upi. Bet vispirms būtu jājautā – kā tīrīšana uzlabos upes stāvokli? Un tikai tad skatīties, kā iztīrītā upe ietekmēs dzeņus, kas tās krastā dzīvo.
Jā, upes ir vides artērijas, un tām ir jāfunkcionē, bet te derētu salīdzinājums ar daudzdzīvokļu māju – nu nevaram vienā stāvā kanalizācijas stāvvadu uztaisīt divreiz platāku un cerēt, ka ūdens aiztecēs, ja tas stāvvads nav nomainīts arī stāvu zemāk. Ja šī iztīrītā sistēma atdursies netīrītā upē, pilnā ar bebru dambjiem, tad nekas nebūs. Esmu izpētījusi vairāk nekā 100 upīšu un redzu situācijas, ka bebri dzīvo ne tikai tur, kur ir koki, viņi arī uz notekas, kur abās pusēs lauki, māk uzbūvēt dambi no akmeņiem un smiltīm. Tātad jādomā par visu sistēmu kopumā, nodrošinot, lai ūdens aiztecētu pietiekami ātri.
A. Akmens: Bet, atgriežoties pie salīdzinājuma ar mūsu visu kopīgo laivu, sūci un konservu bundžām. Mums jāatceras, ka viena lieta zemniekam, uzņēmējam un valsts institūcijām ir kopīga – darīt savu darbu. Ja zemnieks nenokuls graudus slinkuma, nezināšanas vai plūdu dēļ, viņš neko nepārdos, naudu nedabūs un nevarēs nosegt kredītus un citas saistības. Tāpat visas valsts iestādes, darot savu darbu – rakstot dažādas vēstules, pieprasījumus, mēģinot tikt garām dažādiem ierobežojumiem, nedrīkst atrunāties – kāds kaut kur kaut ko neļāva vai neiedeva – tad tur vienkārši nav nekāda rezultāta. Vai tāpēc mums, nodokļu maksātājiem, jāmaksā viņiem alga? Mums vajag rezultātu viņu darbībai, tad arī mūsu meliorācijas sistēmas un viss pārējais sakārtotos daudz labāk.
Pilnu 6. oktobra diskusijas ierakstu skatieties portāla laukos.lv vietnē
