Valdis Krastiņš: Atbilde uz jautājumu – par ko viļņojas amerikāņi? 1
Valdis Krastiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms gadu desmitiem dzīvoju mazā ASV pilsētiņā, kur atradās liela universitāte. Kādu svētdienu saņēmos un aizgāju uz melnādaino pilsētiņas iedzīvotāju baznīcu, kur notika dievkalpojums.
Tur viss bija tā, kā esam redzējuši filmās: aizrautīga dziedāšana, kustības un žestikulācija bija nesalīdzināmi intensīvāka nekā balto amerikāņu saietos.
Es melno baznīcā biju vienīgais baltais, un nākamajās dienās melnie mani uz ielas sveicināja un apvaicājās, vai es arī nākamajā svētdienā būšot viņu baznīcā.
Melnādainie dzīvoja īpašos rajonos, kurus mans kolēģis Pēteris Plakidis nosauca par “plukatu rajoniem” – redzami sliktāk uzturēti.
Turpretim universitātē mana kolēģe afroamerikāniete bija katedras vadītāja, īsta dāma ar milzīgām zināšanām.
Tomēr kopumā melnādainie toreiz bija sava īpaša komūna ar savām paražām un dzīvesveidu.
Kad pirms dažiem gadiem biju Savienotajās valstīs, biju pārsteigts par krāsaino amerikāņu – melno, dzelteno, brūno – skaitlisko pieaugumu: šķita, ka viņi gandrīz vai dominē lielajās pilsētās.
Turpretim, nokļūstot mazā provinces pilsētiņā, pārliecinājos, ka baltie amerikāņi ir sarūgtināti par šo tendenci, izsakās skarbi un nesaudzīgi. Tie tad arī noteikti balsoja par Donaldu Trampu.
Un tagad uz šī fona un pēc Trampa valdīšanas trīsarpus gadiem baltais policists nonāvējis melno amerikāni Džordžu Floidu, izraisot milzu viļņošanos ne tikai ASV pilsētās, bet arī Eiropā.
Kas raisījis šo viļņošanos?
Pirmām kārtām amerikāņu policistu brutalitāte. Policijai ASV ir pavisam cita loma nekā Eiropā: varētu teikt, ka katram otram amerikānim kabatā ir ierocis, un policistam jārīkojas tā, lai šo ieroci nespētu izraut un sākt šaut.
Tā notiek vardarbīga rīcība, kas laika gaitā viegli pāraug brutalitātē.
Nākamais iemesls ir balto amerikāņu nenoliedzamā nepatika pret krāsaino skaita vairošanos.
Pienāk reize, kad šī nepatika izpaužas konkrētās darbībās. Un uz šo nepatiku lielā mērā balstās Trampa popularitāte.
Tramps nevienā savā runā nav aicinājis uz vienotību; viņam ir “savējie” un “citi” – ļaunā prese, melīgie TV kanāli, kreisie demokrāti… Mēs (t. i., es un mani piekritēji) un viņi (visi pārējie) – tā ir Trampa ideoloģija.
Tramps melo, sagroza faktus, izdomā nepatiesas ziņas, apsaukājas – viņš rīkojas tā, kā to raksturojusi publiciste Anna Aplbauma: kā aktieris uz trešās šķiras teātra skatuves.
