Par ko Ungārija saņem pārmetumus 0
Apbrīnojami un pamācoši redzēt, kā Eiropas Savienības partneri un starptautiskie novērotāji šajās dienās, šķiet, ir iesaistījušies sacensībā par apšaubāmu godu, kurš būs tas, kas visbargāk kauninās Ungārijas valdību, kas jau tā ir iespiesta stūrī, turklāt lielākoties no savas darbības neatkarīgu apstākļu dēļ.
Droši vien dažu labu pārsteigšu un pat saniknošu, ja jau pašā sākumā atklāti paziņošu, ka šajā rakstā centīšos aizstāvēt Ungārijas valdību, nevis to pelt.
Būsim reālisti. Ungārijas premjeram Viktoram Orbānam nemaz tik ļoti nav jāuztraucas par nicīgo komentāru gūzmu par valsts jauno pamatlikumu (vai konstitūciju). Pat trīs līguma pārkāpumu procedūrām, kuras Eiropas Komisija nesen sāka pret viņa valsti, Orbānam nebūtu jāsagādā bezmiega naktis. Galu galā, kā Orbāns nesen visai pamatoti norādīja Eiropas Parlamentam Strasbūrā, likumdošanas trūkumus ir iespējams samērā vienkārši un ātri labot. Turpretim Eiropas Komisijas priekšsēža Barozu un komisāra Rēna draudiem bloķēt jebkādas sarunas par ES un SVF kredītlīnijas piešķiršanu Ungārijai gan vajadzētu darīt Budapeštu dziļi bažīgu. Vēl jo vairāk, ja tas notiek laikā, kad necaurspīdīgs kredītreitinga aģentūru oligopols, ciešām saitēm saistīts ar tikpat necaurspīdīgu ASV finanšu sektoru, ir izraisījis masu histērijas lavīnu attiecībā uz Eiropas valstu obligācijām.
Teikšu atklāti, arī man nav izprotama un nebūt nešķiet simpātiska “Fidesz” valdības koķetēšana ar varas centralizāciju, kura brīžiem robežojas ar antidemokrātiskām tendencēm. Tomēr objektīvam situācijas izvērtējumam būtu jāņem vērā arī šādi fakti: l Ekonomikas ministra Ģerģa Matolči vadībā Ungārijas valdība ir pielikusi milzu pūliņus, lai apstādinātu un pavērstu pretējā virzienā iepriekšējās sociālistu valdības tendenci uz valsts parāda audzēšanu. Vienlaikus tā ir īstenojusi plašu pasākumu kopumu, lai stimulētu ekonomisko izaugsmi, īpaši mazo un vidējo uzņēmējdarbību. Paralēli uzsākot darbu pie divu ambiciozo mērķu sasniegšanas, Ungārijas valdība ir apņēmusies paveikt gandrīz neiespējamo. Lai demonstrētu savu apņēmību, valdība ir spērusi arī dažus netradicionālus soļus, piemēram, komercbanku peļņas aplikšanu ar nodokli. Šie pasākumi ir izraisījuši īgnu pretreakciju no ES ie-stāžu puses. Vai pamatoti? Diez vai. Banku nodoklis, kā arī ārvalstu valūtās ņemto mājsaimniecību kredītu pārvēršana forintos pēc izdevīga kursa bija vērsta uz to, lai komercbankas, kuras vēl nesen ar nodokļa maksātāju naudu tika glābtas no bankrota, uzņemtos vismaz daļu atbildības par valsts budžeta līdzsvarošanu un iedzīvotāju atbrīvošanu no spiedīgās parādu nastas.
Eiropas Komisija nebūt nedara sev godu, ja tā budžeta taupības apstākļos uzvedas kā komercbanku lobijs. Ungārijas valdība patiešām bija apņēmusies likumdošanas ceļā ierobežot centrālās bankas neatkarību. Ar to tā acīmredzot neatgriezeniski zaudēja komisāra Rēna labvēlību. Kā tā? Šķiet, ka centrālās bankas neatkarība ir ieguvusi neaizskaramas dogmas statusu Briselē.
Cik ātri aizmirsts, ka tādas ES dibinātājvalstis kā Francija un Itālija ar centrālo banku palīdzību 20. gadsimta otrajā pusē ilgstoši īstenoja aktīvu monetāro politiku, lai veicinātu tautsaimniecības izaugsmi. ASV un Apvienotā Karaliste joprojām to dara. Taču diemžēl quod licet Iovi, non licet bovi (latīniski: “Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”). Atšķirībā no frankoromāņu valstu bloka pēckara periodā, kā arī vadošām anglosakšu valstīm mūsdienās Ungārijai laikam ir lemts izciest visu taupības pasākumu bargumu. ES principu vārdā… l Tie paši Eiropas Savienības likumdošanas principi arī tikuši minēti kā svarīgs arguments pret vecās Staļina laika konstitūcijas aizstāšanu ar jaunu valsts pamatlikumu, kas atsaucas uz kristietību kā tautas un valsts morālo pamatu, cilvēka dzīvības neaizskaramību un ungāru tautas tūkstošgadu vēsturi savā vēsturiskajā teritorijā. Taču, kā Ministru prezidents Viktors Orbāns pamatoti norādīja Eiropas Parlamenta debatēs Strasbūrā, tieši vienotās Eiropas idejas krusttēvs Roberts Šūmans reiz sacīja: “Vai nu Eiropa būs kristīga, vai tās nebūs nemaz.”
Manuprāt, secinājums var būt tikai viens. Eiropas Komisijai un ASV valdībai nav morālu tiesību liegt Ungārijai aizdevumu, ko tās piešķirtu jebkurai citai valstij Ungārijas situācijā. Daudz labāk par liekulīgiem aizrādījumiem tām piedienētu ļaut demokrātiski ievēlētai Ungārijas valdībai īstenot politiku, kas, viņasprāt, vislabāk kalpo tautas un valsts interesēm, un – izmantojot bijušā Francijas prezidenta Žaka Širaka citātu – “izmantot savu lielisko iespēju paklusēt”.
