Par ko tu, latvieti, šodien dziedāt gribi? 0
Komponists, savu skaņdarbu izpildītājs Mārtiņš Brauns, kurš vairākkārt atzīts par labāko teātra komponistu Latvijā, septiņas reizes saņēmis Lielā Kristapa balvu kā Latvijā labākais filmu mūzikas komponists, dažādos starptautiskos festivālos prēmēts 20 reižu, ir viens no retajiem, kura radīts darbs Dziesmu svētku ritmā ieiet kā mūsu laikmeta liecība.
Tā ir Latvijas kultūras kanonā iekļautā latviešu mesa “Saule, Pērkons, Daugava”. Ar viņu sarunājas Voldemārs Krustiņš un Vita Krauja.
V. Krustiņš: – Uzmanīgi skatos Dziesmu svētkus televīzijā, ielūkojoties to cilvēku sejās, kas tajos piedalās, spēlē, dzied. Ir interesanti vērot, kā cilvēki uzņem dziesmu. Man radies iespaids, ka jūs esat ļoti patriotisks cilvēks. Vai tiesa?
M. Brauns: – Drīzāk antisovjetisks. Kur kādas sovjeta paliekas saglabājušās, nikns esmu.
– Tomēr jūsu radītā dziesma “Saule, Pērkons, Daugava” iesakņojusies ar ļoti dziļu latvisku nacionālu stīgu. Vai šīs dziesmas radīšana ir jūsu paša izvēle?
– Man vienmēr dzīvē bijusi laime sadarboties ar radošiem, talantīgiem režisoriem. Tajā brīdī liels uzplaukums bija Valentīnam Maculēvičam, kurš uzdrošinājās iestudēt Raiņa “Daugavu”, par ko toreiz varēja dabūt pa kaklu. Poēmu Valmieras teātris iestudēja laikā, kad tas nemaz nebija politiski vēlams. Manī pašā antisovjetisms krājies, gan atklātā, gan slēptākā veidā izpaudies. Bija un joprojām manī spēcīga mūsu pirmatnējā būtība. Tas nenozīmē, ka es noliegtu kristīgo. Tas nav pretrunā. Brīnišķīgi iet kopā.
– Tad arī “Rīgas ragana” jums tuva?
– Varētu būt.
– Raiņa interešu aploce zināmā laikā.
– Raiņa ticība bija latviska, viņš ticēja saulei. Ar savu ticību negribu plātīties – to vispār nedrīkst darīt –, bet manī apvienojas meklējumi. Viena ticība otru nedrīkst noliegt. Ja sāk noliegt, kaut kas nav kārtībā. Jo mērķis taču viens?
– Jūs esat sācis kā rokmūziķis.
– Jā, jau padsmit gados, būdams vēl galīgi “sīkais”, dažādos ansambļos spēlēju aizliegtu rokmūziku, visādus ārzemju gabalus. Bet rokmūziku var spēlēt tikai ar pilnu atdevi, neko sevī nebremzējot. Jānomirst, bet jāliek iekšā viss! Bez bremzēm! Ja piano – tad līdz kapa klusumam, ja forte – riktīgi no visa spēka. Var jau teikt, ka arī ciklā “Daugava” jaušama rokmūzikas ietekme, zināma mūzikas dramaturģija…
– Kā jūs uztverat mūzikas lomu patriotisma audzināšanā? Teiksim – liekas, nav nekā patriotiskāka, lielāka pastāvošajā vēsturē latviskas identitātes stiprināšanā par Dziesmu svētkiem. Vai jūs tam piekrītat?
– Absolūti. Bet ar patriotismu ir tā: tīši gribēts nekad nekas nesanāk. Man, piemēram, savulaik ir pasūtītas vairākas himnas – Medicīnas akadēmijai, Ventspils sporta zāles atvēršanai par godu… Meldijas lipīgas, teksti lipīgi, bet īstas himnas nesanāk.
– Nesanāk pēc jūsu paša domām?
– Mūzika par himnu kļūst netīšām, neviļus, pat negaidīti.
– Bet varbūt, pēc pasūtītāja domām, tas ir noticis?
– Protams, skaņdarbs kopumā ir pieņemams, bet tas neieiet tautā kā dvēseles himna. Nenotiek kā ar “Sauli, Pērkonu, Daugavu”. To rakstot, mans mērķis nebija radīt himnisku skaņdarbu tautai. Man bija labi uzrakstīta mūzika Valmieras teātra izrādei.
– Bet tā izskanēja himniski.
– Jā, izpildījums bija lielisks. Pēc tam to pārņēmu savam kamerkorim “Sindi putnu dārzs”. Visu “Daugavas” bloku – apmēram četrdesmit, piecdesmit minūtes izvērstas partitūras – pārrakstīju korim, un “Sindi putnu dārzs” to nodziedāja pie Brīvības pieminekļa. Parasti man tā laimējas: teātrim vai kino rakstīts darbs citā aranžējumā iegūst citādu skanējumu un mūžu. Tā bija arī ar dziesmu “Mīla ir kā uguns”. No maza grauda citu vērienu ieguvusi arī ne viena vien melodija manis vadītās rokgrupas “Sīpoli” dziedājumā.
Taču pasūtījums ir vērtīga lieta tajā ziņā, ka tevi, komponistu, ieliek zināmos rāmjos, termiņā. Esi solījis noteiktā datumā darbu pabeigt – jābūt. “Ziedu kompozīciju”, kas liekas uzrakstīta vienā elpas vilcienā pusstundā, rakstīju gadu. Pirmās četras taktis… un tālāk viss pašam riebjas.
Kad Edgars Račevskis, tolaik Radio kora diriģents, galu galā noteica – zini, laikam šogad ierakstam neko no tevis neņemsim, tad, kā saka mana mamma daktere, – “aste bluķī”, un bija darbs jāpabeidz.
– Tātad tā ir iedvesmas lieta?
– Disciplīnas! Piespiest sevi! Jo ar mūzu ir tā: jo retāk strādāsi, jo retāk šī atlidos. Kad esmu riktīgi nostrādājies – uzrakstījis kino, teātrim – un nu it kā nav ko darīt… slikti! Jo roka piešauta. Ir ātrums. Ja vienu mēnesi nogurķošos, ļoti nelāgi. Kā atkal ieiešu ritmā?
– Kāda ir jums tāda īsti riktīgi nostrādāta diena?
– Patlaban man tāda liela pasūtījuma nav. Zināma manas dienas daļa paiet, spēlējot klavieres. Tūlīt, 31. oktobrī, paredzēts “Sīpolu” koncerts Ādažos, pēc tam 10. novembrī oktobrī Siguldā “Baltajā flīģelī” mums ar dziedātāju Niku Matvejevu būs pilna pusotru stundu gara koncertprogramma. Redz, ir komponisti pianisti – kā Raimonds Pauls, Zigmars Liepiņš –, bet lielākoties skaņraži paši spēlē slikti, un es pie tiem piederu. Jātrenējas katru dienu, lai pašam par saviem pirkstiņiem nav kauns.
– Esmu lasījis, ka lieliem pasaules skaņražiem idejas dzimst pēkšņi, iešaujas galvā kā zibens šautra.
– Tas laimīgs gadījums. Ar kolēģiem esmu runājis, sak, gadās, ka ideja iešaujas galvā naktī, bet tu nodomā, gan jau no rīta atcerēšos. Pamostos, un ne vella!
Citreiz uz ielas ienāk prātā motīvs – ir. Taču pie sevis aplami nospried, tas taču tik vienkāršs, gan mājās pierakstīšu. Kad pārnāc, skat, doma aizlidojusi. Tur ir tas moments: noķert zibsni, tūlīt pierakstīt. Un domāt par kontekstu, nākotnes iecerēm…
– Stāsta, ka radošiem cilvēkiem, komponistiem to starpā, radošā doma, ideja vai visu laiku nedod miera, riņķo prātā.
– Tā ir. Nupat uzrakstīju mūziku ar Broņislavas Mārtuževas dzeju. Ar Broņislavu Mārtuževu daudzus gadus esmu draudzīgā attieksmē. Kad braucām no Broņislavas atvadīties, mana dzīvesbiedre Juta ieminējās, ka vislabākā piemiņa un atvadu sveiciens dzejniecei būtu mūzika. Paņēmu līdzi “I-Pad” ar programmu, kas atgādina ģitāras stīgu skaņas. No tām sanāk kaut kas radniecīgs Broņas cītaras spēlei. Atvadoties no dzejnieces, pirmoreiz izskanēja “Dziedājums no Broņislavas Mārtuževas”. Tagad notis esmu iedevis Airai Birziņai, bet melodija ņurcās galvā, pilnveidojas. Ja Siguldā “Baltajā flīģelī” sauks piedevas, būs šī dziedājuma pasaules pirmatskaņojums, kā jau tagad modē teikt.
– Aiz kalniem nav Latvijas simt gadi. Manā sapratnē svētkiem jābūt fundamentāli sagatavotiem un tur piemērota vieta arī koncertam. Bet vai mūzikas pasūtījums šādam koncertam nav jādod laikus?
– Protams. Skaņdarbs jāizauklē, jāizlolo. Man ļoti nepatīk, ka grib, lai lielu darbu izdaru vienā mēnesī. Piemēram, mūzika Rīgas astoņsimt gadiem par godu tapa vairāk nekā gadu, ieskaitot to, ka konkursā uzvarēju ar citu tēmu. (“Sapnis par Rīgu” 2001. gadā saņēma Kultūras ministrijas balvu, izvirzīts “Gravemayer award” pasaules mūzikas konkursam. – V. K.) Tas pats bija ar Siguldas astoņsimt gadiem veltītu skaņdarbu.
– Patiesi būtu dīvaini, ja tik dziedošā tautā kā latvieši valsts simt gadu svētkiem nebūtu īpaša muzikāla pasūtījuma vai arī par tādu tiktu izlemts pārāk vēlu.
– Nokavēt tiešām nedrīkst, jo arī ar tekstu ir lielas problēmas. “Sapnim par Rīgu” pats biju spiests izgudrot vārdus – dzīvosim vēl vienreiz mēs… Esmu švaks dzejnieks, bet ja nu notes lieta, nekas cits neatliek. Liels un pamatīgs process ir arī atrast īsto režisoru. Bet es esmu pieradis strādāt sadarbībā. Varam strīdēties, būt pretējos viedokļos, bet man sadarbība vajadzīga kā ūdens un gaiss. Rakstot, piemēram, Radio korim, esmu ciešā saistībā ar diriģentu Kasparu Putniņu. Nav tā: atdodu notis, še, ņem, lai koris dzied. Kaspars nāk pie manis, kopā strādājam.
Nupat man bija ļoti interesants pasūtījums. Viena cienījama vecmāmiņa, nesaukšu vārdā, pasūtīja dziesmu savam mazdēlam uz kristībām. Negribot dāvināt sudraba karotīti, bet vēloties, lai viņas sīcim ir veltīta dziesma. Puika izaugs, bet dziesma joprojām būs. Zēnam skaists vārds, man bija interesanti strādāt.
Pieaicināju Ievu Sutugovu, viņa iedziedāja vienu balsi, es – otru.
– Kas bija jūsu skolotājs? Jūsu autoritāte?
– Profesors Ādolfs Skulte. Ļoti vēlējos pie viņa tikt, pie šī vīra skolojušies Imants Kalniņš, vēl citi cienījami ļaudis. Profesors mūs lutināja. Esmu, piemēram, atnācis tukšām rokām, bet viņš teic, pareizi, puis, elektriskais vilciens jau arī nebrauc uzreiz ar simt kilometriem stundā (iesmejas). Iesāk lēnām, pamazām. Tā cilvēciski. Ar režisoriem man tagad sanāk dažkārt tāpat. Atnāk pēc pasūtījuma, man vēl nekas nav uzrakstīts, atnāk otrreiz, saku, piedod, vēl nav… Trešo reizi atrunāties nevaru, bet esmu pierakstījis pašam vēl ne īpaši tīkamas tēmas. Rādu: piedod, bet tās ir draņķis. Režisors saka – pag, pag, nemaz nav draņķis! Paklausos vēlreiz pats, nē, varbūt patiesi viņam taisnība. Tā man gāja ar “Daugavu”.
V. Krauja: – Kāda jums bija sajūta, kad “Saule, Pērkons, Daugava” nonāca Dziesmu svētku Mežaparka estrādē?
– Tas notika ļoti dabiski, likumsakarīgi. “Sindi putnu dārzs” šo mesu bija atskaņojis vairāk nekā simt reižu Latvijā, Anglijā, Vācijā. Somi, kaut nesaprazdami ne vārda, cēlās kājās. Izraēlā žīdi raudāja. Brīnišķīgi! Tik emocionāli iedarbojās. Arī man pašam pirmais saviļņojums. Spēlēju, acis slapjas, padziedāt nevaru, kamols kaklā. Jānis Ērenštreits pirmais “Daugavu” paņēma skolēnu Dziesmu svētkiem. Pēc tam tā iekļuva lielo svētku repertuārā, man lūdza komponēt intermēdijas mežragiem, kontrabasiem. Kā pasūtījums svētkiem tapa “Ir mana tauta”. Mazliet bija mocības ar tekstu, to paņēmām no Blaumaņa. Raimondam Paulam arī ir mūzika ar tieši šiem Blaumaņa vārdiem. Bet mani tas neuztrauc. Labam dzejolim var būt desmit komponisti, katra radītai mūzikai savs jaukums.
– Kādai jābūt dziesmai, lai tā pilnasinīgi izskanētu tieši Dziesmu svētkos no Mežaparka Lielās estrādes?
– Tāpat kā ar himnām. Pēc pasūtījuma nesanāk. Nekad nevar zināt, vai šī dziesma tā īsti aizlidos, ieiesies tautā. Tur jābūt Dieva klātbūtnei. Vienkārši un tradicionāli sakot. Tā ir liela Dieva dāvana.
V. Krustiņš: – Pirms gadsimtiem mūsu priekšteči latvieši, kuru situācija ar pašreizējiem sliktiem dzīves apstākļiem nemaz tuvu nav salīdzināma, cara režīmā, vācu baronu klātbūtnē, sitās, izdabūja cauri šos svētkus bez jebkādiem finansējumiem, nodziedāja un jutās uzvarējuši. Kāpēc tieši dziesmu viņi izvēlējās tautas nacionālās pašapziņas celšanai? Vai mūzikā ir tik liels spēks?
– Neņemos to izskaidrot, patiesi. Tas bijis brīnums, ir brīnums un būs brīnums. Un vēl lielāks ir brīnums, ka par spīti televīzijas pārņemtai videi, visādu mākslas apvalkā iesaiņotu surogātu uzmācībai notiek kaut kas īsts. Un tie ir Dziesmu svētki.
– Kas jādara no valstiskā viedokļa, lai šo tradīciju nevis “pēc iespējas saglabātu”, bet veicinātu, attīstītu?
– Ļoti svarīgi ir parastās, vispārizglītojošās skolās mācīt mūziku. Kad paskatos, kādas programmas ir pirmajās klasēs, man šķiet, tās ierēdņu pakaļas, kas sēž un perina tos jautājumus, visiem spēkiem cenšas attaisnot savu postenī dirnēšanu, samudžinot vienkāršas lietas. Ar mūziku vēl nav tik briesmīgi, bet latviešu valodā un matemātikā notiekošais patiešām ir traki. Protams, māksla būt tādam skolotājam, kas bērnu ieinteresē, ievelk mūzikā. Nekas labs nebūs, ja korī spiedīs dziedāt ar varu. Ar spaidu līdzekļiem nekad nekas nav sanācis.
Skolotājam jābūt stingram, bet ar savu šarmu, harismu. Un, otrkārt, es ticu cilvēkam, ka apniks “riebeklības”. Apniks tā “konservētā” mūzika, gribēsies dzīvu skanējumu, gribēsies pašam piedalīties. Cik ilgi var valdīt šī piecdesmit gadus aizkavējusies ritma mode uz viens divi…
Pat valša ritmu vairs gandrīz nejūt. Tik – viens, div, trīs, četri… Kā lopiņam četras kājas. Bet ir arī mūziķi, kas saprot – dziedāt vajag dzīvajā, nevis plātīt muti ekrāna priekšā fonogrammas pavadījumā. Ticu tautas vitalitātei.
– Vai komponisti, diriģenti, muzikālā inteliģence pietiekami sevi atražo, lai saglabātos labākās latviešu mūzikas tradīcijas?
– Bažas raisa nevis mūziķu skaits, bet šis laiks. Tas visu primitivizē. Nupat strādājot pie mūzikas filmai, ielūkojos latviešu kora dziesmas antoloģijā. Cik tajā iekļautās dziesmas smalki, brīnišķīgi izstrādātas! Mūsdienās Dziesmu svētkos Mežaparkā nonākušās ir nevis kora, bet estrādes dziesmas, jā, ieskaitot arī manējās.
– Kā tā?
– Salīdziniet – cik smalki rakstīts Vītolam, Emīlam Dārziņam, cik gaiši, vienkārši forši. Bet tagad, jā, ieskaitot mani, nemālēju sevi baltu, top liels baigs primitīvs vai arī tik skoloti un pārgudri skaņdarbi, ka tas nevienam cilvēkam nelīp pie sirds. Tāpēc ir grūti. Man arī sev gribējies teikt – Mārtiņ, raksti smalkāk.
– Nu jā, ja var tā salīdzināt, agrāk mūzika bija kā roku darbs, bet tagad viss tehnoloģizēts un industrializēts.
– Vaina nav tik daudz tehnikā, bet magnētisma, pievilkšanas trūkumā. Un dziesma neieiet tautā.
– Bet neviena nedēļa televīzijā nepaiet bez dažādiem ģimeņu un ansambļu dziedāšanas svētkiem!
– Tiem cilvēkiem, kas šos raidījumus regulē, un arī man kā žūrijas loceklim jāatrod čaklas un talantīgas ģimenes un jāizceļ no tām, varbūt arī jaukām ģimenēm, kuras strādājušas mazāk, bet “zīmēties” televīzijā grib. Par smuku izskatu nav ko likt labas atzīmes.
Kategoriski esmu pret “konserviem”, tiem, kas palaiž maģīšus, diskus, sekvencē kompjūteru un pats arī beigās visu izpildījumu palaiž. Uzstājas stīvā tempā neatkarīgi no tā, spīd saule vai līst lietus. Ja esi dzīvs cilvēks, saulainā laikā jādzied citādi nekā slapjdraņķī.
– Kas, jūsuprāt, būtu jādara mūsu novadu tautas namos un kultūras centros, lai tajos saglabātos mūzika? Pirmajos Dziesmu svētkos aizpagājušajā gadsimtā tie lielie darītāji bija latviešu tautskolotāji. Viņos mita milzīgs patriotisms. Vai tas tagad pazudis?
– Patriotisms ir nevis pazudis, bet paslēpies dziļumā.
– Varbūt tur iedzīts?
– Iespējams. Man kādreiz prasa, kāpēc neraksti no jauna tādas īsti patriotiskas dziesmas… Nevaru atbildēt. Agrāk patriotisms izpaudās brīvības vēlmē, bet tagad jautājums – par ko es gribu dziedāt? Par ko un kāpēc tu gribi dziedāt? Kad atradīs atbildi, tad būs.
– Pirmskara Latvijā patriotisma jūtas apzināti kopa, veicināja, bija Tēvzemes balva. Tagad mēs no tā, mazākais, kaunamies. Bet ja padomju režīmam ar Ulmaņa vārda pieminēšanu vien vajadzēja cīnīties gandrīz piecdesmit gadus, vai tas nenorāda, ka pirmskara Latviju vajadzētu atcerēties arī ar labu, nevis tikai ar runām par autoritāro diktatoru Ulmani un viņa režīmu?
– Pilnīgi piekrītu. Toreiz tapusī jaunā Latvijas valsts kļuva arvien stiprāka. Tagad valstij nav nekādas iespējas neko stimulēt un veicināt, jo nav no kurienes ņemt. Valstij nav spēka.
– Bet kāpēc tas spēks zudis?
– Tāpēc, ka valstij nekas nepieder. Viss, pat Vērmanītis, pārdots. Sēž pie “bļodiņas par labu Latviju” un visu “izlok”.
– Es, piemēram, dzirdu, ka vārdu “nacionāls” izrunā ļoti piesardzīgi. Pasarg Dievs, ka nenotur par nacionālistu. Kā jūsu ausīs skan vārds “nacionāls”, vai arī šķiet kaut kas aizdomīgs?
– Esmu vēl striktāks.
Ja mani kāds krievs nosauktu par fašistu, teiktu, jā, esmu nacionāls, nacionālists, fašists, viss, ko vien gribat. Un mute būtu ciet. Ja tu vari uzdrošināties zīmēties ar “ce–ce–ce–pe” krekliņu, tad es tikpat labi varu nēsāt kāškrustu. Un tas būs tikai līdzvērtīgi, pat labāk, jo kāškrusts ir latviešu tautas ugunszīme, pat Otro pasaules karu nevajag pieminēt.
– Vai Mūzikas akadēmijā notiek latviska audzināšana? Vai pārāk nepakļaujamies Rietumeiropas ietekmēm, neļaujamies multikulturālismam?
– Nē, Mūzikas akadēmijā ar šo slimību nesirgst. Mūzikas akadēmijas “produkts” ir, piemēram, komponists Ēriks Ešenvalds, kura darbi Dziesmu svētkos skan ļoti tīkami un emocionāli. Jūsu minētā kaite vairāk ķērusi lietišķo mūziku, to, kuru var klausīties, traukus mazgājot.
V. Krauja: – Savulaik popmūzikas skatuvi iekarojusī Aisha tagad atkal ir Aija Andrejeva.
– Jā, un man ļoti patika, ka, piemēram, abi mūziķi Vasiļjevi kļuva par Lingām. Tik latvisks uzvārds. Turklāt fonētiski arī ārzemniekiem viegli izrunājams. Bet kāpēc ansamblim jāsaucas “The Scars”? Kāpēc ne Oskars? Tas pats rezultāts vien būtu – i svešiem saprotams, i savējiem negriež ausīs.
– Jums nupat pasūtīts jauns skaņdarbs Dziesmu svētku atklāšanai nākamvasar Dziesmusvētku parkā.
– Mums ar režisoru Uģi Brikmani tur vēl daudz auklējama. Cauri jāaužas vadmotīvam “Gaisma. Līgo Latvija”. Neatkarīgi no visiem dzīves sarežģījumiem gaismai būt!
– Dzeja jau atrasta?
– Dziesmu jau var veidot tikai ar vienu vārdu. Kā veltījumā brāļiem Kokariem – brāli, brāli. Rakstniece Laima Muktupāvela šo vienu vārdu no manis pēcāk nošpikoja, tieši tādu nosaukumu uzlikdama savam romānam par brāļiem Kokariem.
V. Krustiņš: – Vai Dziesmu svētku rīkotājiem ir skaidrs, ka svētki būs īstens brīdis nacionālās idejas atjaunotnē un tie būs ne mazāk nozīmīgi kā piedalīšanās referendumā par latviešu valodu?
– Tam piekrītu absolūti.
– Un jums kā uvertīras autoram lielā mērā ir iespēja to ievadīt.
– … Jo lielāka atbildības sajūta, jo grūtāk. Nedrīkst sasprindzināties. To novēlu visiem radošiem cilvēkiem.
V. Krauja: – Dziesmu svētkos sava vieta atrasta arīdzan folkloras ansambļiem, amatieru teātriem, tautas amatu prasmēm. Bet vai nebūtu vietā godināt arī dzejniekus? Dzeja ir dziesmai vistuvākā radiniece. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos ASV šovasar Milvokos notika īpašs rakstnieku cēliens.
– Brīnišķīga ideja.
Nav jau tā, ka mūsu dzejnieki rakstītu vienīgi nedemokrātiskus tekstus. Man nupat Uldis Bērziņš atsūtīja ārkārtīgi uzrunājošu dzeju. Vienkāršu un aizraujošu. Latviešu dzejā ir atrodamas arī pērles.
V. Krustiņš: – Vai jums ir iemīļots autors, kura grāmatās ik pa laikam ielūkojaties?
– Tas mainās. Bet, jā, ik pa brīdim paņemu rokās Broņislavu Mārtuževu. Reiz pažēlojos Knutam Skujeniekam, sak, nevaru uzrakstīt mūziku ar Broņas dzeju. Un nevarēsi arī, viņš atteica, Mārtuževas dzeja tik bagāta, ka nekas klāt vairs neprasās. Savā ziņā Knutam taisnība, bet ne simtprocentīgi.
– Ja jūs kaut kādā mērā spēj ieinteresēt arī politiskās norises – no kurienes smeļat informāciju? No televīzijas, radio?
– Parasti no avīzes. Arī mans tēvs, kuram novembrī apritēs 91 gads, joprojām pasūta jūsējo, “Latvijas Avīzi”.
