Par ko tad bija referendums? 1
Tāds jautājums var likties pilnīgi lieks. Tomēr tas ir uzdodams vismaz pāris iemeslu dēļ. Valsts augstākās amatpersonas, kas parakstīja Labas gribas manifestu, tāpat arī citi, kā pieņemts teikt, lēmumu pieņēmēji un eksperti ir apņēmušies stāties pie sabiedrības samierināšanas un saliedēšanas.
Bet vispirms būtu jātiek skaidrībā, ko ar ko samierināt un uz kāda pamata (lai gan politiķi un eksperti uzskata, ka viņi to jau labi zina), un varbūt arī uz kā rēķina… Turklāt aprindas, kas referendumu rosināja un atbalstīja, ir sniegušas diezgan atšķirīgas versijas, par ko vai pret ko šīs aprindas vispār ir vai vispār nav.
“Referendums nav par valodu,” nemitīgi klāstīja Nils Ušakovs un Jānis Urbanovičs. ”Saskaņas centra” latvieši, solidarizējoties ar Rīgas mēru, ja atceramies, izplatīja arī īpašu paziņojumu, kurā uzsvēra, ka Ušakovs, balstīdams referendumu par krievu valodu kā valsts valodu, “iestājas pret labējām partijām, kuru darbība bija iemesls, kāpēc jūs, vēlētāji, tikko atlaidāt Saeimu”. Šīs vienā katlā samestās labējās partijas esot visādi izvairījušās risināt ekonomikas un sociāla rakstura problēmas. Minētajā un vēl citos paziņojumos, kas bija paredzēti galvenokārt latviešu publikai, dominēja tādas kā šķiru cīņas vēsmas un priekšvēlēšanu saukļu atkārtojums. (Atcerēsimies arī, ka pēc vēlēšanām politapvienība savu “sociāldemokrātiskumu” ātri vien palika zem galda un bija gatava veidot valdību ar Zatlera Reformu partijas trakajiem liberāļiem, bet kreisās idejas aizstāvis saskaņiešu ekonomists Armands Strazds tika aizvākts no skatuves.) Toties Ušakova krieviski izplatītajā uzsaukumā pārsvaru jau ņēma cits akcents, proti, ka referendums būšot par “nacionālās politikas jautājumu kopumā”.
Taču neviens no politapvienības aģitmateriāliem tā arī īsti skaidri nepateica, vai nacionālās politikas nosodītāji grasās aizstāvēt visas mazākumtautības (jo bieži tika runāts it kā visu vārdā) vai arī tikai krievvalodīgos, kuru intereses un tiesības Latvijā un pat visas Eiropas Savienības mērogā ir sevišķas un no pārējām mazākumtautībām atšķirīgas.
Tas gan nozīmētu, ka Latvijas mazākumtautības, ja tā varētu teikt, ir jāsašķiro pēc svarīguma. Faktiski tā jau ir noticis, un vienas mazākumtautības intereses tiek stādītas tālu pāri ne vairs tikai citu mazākumtautību, bet pāri arī valsts interesēm. Savā ziņā atbildi uz iepriekš minēto un citiem jautājumiem sniedza Latvijas čigānu organizācijas, aicinot balsot pret Satversmes grozījumiem, un Čigānu kultūras attīstības centra vadītājs Kaspars Antess šajā sakarā izteicās (citēts pēc LETA): “Esmu bijis vairākās Eiropas valstīs un saviem tautiešiem stāstu, ka ne visur pret čigāniem ir tik labvēlīga attieksme kā Latvijā. Mums ir jābūt pateicīgiem un lojāliem pret Latvijas valsti.” Godīgi sakot, tieši viņiem vēl ļoti daudz kā trūkst arī Latvijā, bet, ja šīs visos laikos cietušās kopienas pārstāvju viedokli noliekam līdzās “SC” tekstiem par briesmīgās Latvijas valsts piekopto asimilāciju, diskrimināciju un aparteīdu, tad Lindermana, Osipova un “SC” politika iegūst jau itin skaidras aprises.
Bet tam, ka referendums bija ne tikai par valodu, vismaz daļēji ir jāpiekrīt. Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese profesore Ineta Ziemele ne velti piezīmēja, ka analoģisks jautājums referendumā uzdotajam būtu “vai jūs vēlaties izbeigt Latvijas valsts pastāvēšanu”. Vairāki eksperti turpretī norādīja, ka šajā sakarā nav ko celt trauksmi un ka, īsi sakot, demokrātijā jebkurš viedoklis jāciena. Un jāmeklē kompromiss. Acīmredzot par valsts pašlikvidācijas vai varbūt tomēr (ja ļoti kā Zatlers palūgsim) pastāvēšanas nosacījumiem.
Latviešiem tika pienesti daži spainīši ar pelniem, ko kaisīt sev uz galvas par 90. gadu un vēlākajiem it kā grēkiem, kādus, protams, var arī atrast, bet kuru uzskaitījumā nez kāpēc figurēja arī “PCTVL” un “SC” neiekļaušana valdībā.
Jo vajadzējis ņemt, lai cik destabilizējošus ekonomiskos saukļus vai pilsoņu vairākumam nepieņemamu ideoloģiju šie politiķi arī celtu galdā. Parādījās vēl dažādi prātojumi un ierosinājumi balsot ar baltu lapu, ko Eiropā pazīstamākais Latvijas režisors Alvis Hermanis nodēvēja par latviešu pseidointelektuāļu daiļslidošanu. Tagad, pēc referenduma, šo “daiļslidotāju” pulks pieaugs, slidas auj arī varas pārstāvji, un viņu izpildīto figūru sarežģītība, iespējams, būs atkarīga no Lindermana–Osipova kompānijas rosības pakāpes. (Un varbūt no bumbvedēju lidojumu biežuma virs Baltijas jūras.) Bet jebkurā gadījumā šo priekšnesumu vērtētāji būsim mēs – vēlētāji.
