Anda Līce: Par ko sapņoja Melānija? 13
Pirmā doma pēc Viestura Kairiša filmas: “Melānijas hronika” noskatīšanās bija – paņemt viņas 1991. gadā izdoto grāmatu “Veļupes krastā” un pārlasīt to vēlreiz, nevis lai salīdzinātu ar filmu, bet gan lai turpinātu meklēt atminējumu noslēpumam – kas bija šīs sievietes spēka avots. Grāmatas papīrs raupjš un sadzeltējis, druka blīva – tas nebija labvēlīgs laiks grāmatniecībai. Man veltītajā eksemplārā Melānijas ieraksts: “Ja jau kājas samērcētas… atveru Jums vēl vienu ciešanu bezdibeni.” To pašu tagad dara arī filma, kurā par galvenajiem varoņiem vismaz uz brīdi kļūst daudzas darbojošās personas. Padomju okupācijai atvēlētām vēstures stundām, manuprāt, pagaidām būs grūti atrast vēl spēcīgāku ilustratīvo materiālu.
Skatoties filmu, es domāju par saviem vecvecākiem, mammu un arī sevi 1949. gada 25. martā, kad valdīja tādas pašas bailes, neziņa un bezpalīdzīgums, kaut gan daudz kas jau it kā bija zināms no 1941. gada 14. jūnija. Bet vai tādai vardarbībai maz iespējams psiholoģiski sagatavoties? Abos izsūtījumos mira bērni un veci un slimi cilvēki. Otrajā izsūtījumā nāvējošu badu nomainīja nepārejošs izsalkums, tomēr netaisnības nodarījumu tas nemazināja, jo nāve aizvien stāvēja cieši blakus. Mani emocionāli visspēcīgāk uzrunāja filmas kadrs, kurā Melānija pēc atgriešanās no izsūtījuma pieskaras ar pirkstu galiem sava vīra pirkstu nospiedumiem viņa čekas lietā. Iespējams, tieši vēlmē viņu sastapt vienalga kādā veidolā meklējams viņas spēka atminējums. Paradoksāli, bet čekas meli par to, ka no ģimenēm atšķirtie vīrieši joprojām ir dzīvi, viņu sievām un mātēm palīdzēja izturēt. Iekšējā motivācija un liktenīgie cilvēki tolaik izglāba daudzus. Kad ar dzelteno kaiti saslima mana mamma, pusbadā dzīvojošās sādžas krievietes viņai nesa burkānus. Kad es izvārgusi pēc tikko tālā slimnīcā izgulēta šarlaka ziemas vakarā kājām devos mājās, mani no nosalšanas ceļā izglāba novēlojies braucējs. Ar šo filmu ir pateikts paldies liktenīgajiem cilvēkiem.
Sākoties seansam, no manā rindā sēdošajiem piecēlās kāds krieviski runājošs pāris un devās no zāles laukā. Var tikai minēt, kāpēc viņi filmu nevēlējās skatīties. Latvijā vienā mierā vecumdienas vada ne viens vien tā laika dedzīgs represētājs. Tā kā sabiedrībā nav notikusi attīrīšanās, filmu diezin vai skatīsies tie latvieši, kuri vai nu paši, vai viņu tuvinieki dažādu iemeslu dēļ sadarbojās ar čeku. Melānija Vanaga grāmatas pirmajā lappusē, īsi iepazīstinot ar sevi lasītājus, ir ierakstījusi: “Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.” Vai tas nav arī mūsu sapnis?
