Par ko pasaule tik ļoti iemīlēja Sibīrijas haskijus? Aizraujoši fakti 0
Nav šaubu – Sibīrijas haskiji ar savām debeszilajām acīm un kuplo kažociņu ir ļoti pievilcīgi, tomēr ne tikai izskats padara tos īpašus. Sibīrijas haskiji ir ļoti izturīgi, spēcīgi un ātri suņi un, pateicoties šīm īpašībām, 1925. gadā spēja izglābt Aļaskā esošās Nomes pilsētiņas iedzīvotājus no difterijas epidēmijas, iekarojot daudzu cilvēku sirdis visā pasaulē.
Izpētot Sibīrijas haskiju DNS, zinātnieki tos ierindojuši starp 14 senākajām suņu šķirnēm pasaulē, kuru genotips vismazāk atšķiras no savvaļas vilku genotipa. Šīs šķirnes suņus, ko tagad dēvē par Sibīrijas haskijiem, sensenos laikos sākuši audzēt čukči. Šai klejotājtautai bija nepieciešams suns, kas ātri spēj mērot lielus attālumus, pārvadājot kamanas no medību vietām uz apmetni un otrādi.
Līdztekus ātrumam un izturībai haskijos augstu vērtēja draudzīgumu pret cilvēkiem, jo čukči tos turēja savos mājokļos. Haskiji un Aļaskas malamuti tiek uzskatīti par vienīgajiem suņiem, kuri neiekodīs cilvēkam nekādos apstākļos. Tādēļ haskiji absolūti neder sargsuņa lomai, toties ir lieliski piemēroti kā ģimenes mīluļi, jo nekad nenodarīs pāri arī bērnam, lai ko tas darītu.
Haskiju ātrumu un izturību pamanīja Aļaskas iedzīvotāji, kuri bija iecienījuši sacensības ar suņu pajūgiem. Tādēļ 20. gadsimtā šos suņus sāka masveidā ievest Aļaskā. Viens no slavenākajiem suņu pajūgu sacensību dalībniekiem bija Leonards Sepala, kurš ar saviem haskijiem nemainīgi finišēja pirmais vairākus gadus pēc kārtas.
1925. gada janvārī mazajā Nomes pilsētiņā Aļaskā izcēlās difterijas epidēmija. Lai cīnītos ar slimību, steigšus bija nepieciešama vakcīnu partija. Taču līdz pilsētiņai nebija iespējams tikt ne pa ūdeni (kuģošanas sezona bija slēgta, jo ūdenskrātuves bija aizsalušas), ne pa gaisu (plosījās sniega vētra), ne pa sliežu ceļu (tā vienkārši nebija). Vienīgais līdzeklis, ar ko nogādāt vakcīnas, bija suņu pajūgi, kurus gaidīja 1085 kilometrus garš ceļš. Tika izveidota piegādes stafete, kurā piedalījās 20 pajūgu un aptuveni 150 suņu. Leonards Sepala ar saviem sacensībās norūdītajiem suņiem, pajūga priekšgalā atrodoties sunim vārdā Togo, pārņēma stafeti 300 kilometrus no Nomes.
Lai ekonomētu laiku, Leonards Sepala pieņēma pārdrošu lēmumu – braukt pa Nortonas līča trauslo ledu. Viņa pajūgs mēroja 80 kilometrus naktī, – 40 °C salā sniega vētras laikā.
Ledus visu laiku plaisāja zem nartām un beigu beigās viņiem dažas stundas nācās riņķot uz ledusgabala jūrā, kamēr tas nepiepeldēja pie veselā ledus klajuma. Sepala ar pajūga pavadām rokās un viņa uzticamais suns Togo pārpeldēja pusotra metra pa ledusauksto ūdeni, lai pievilktu pārējos suņus tuvāk.
