Tā reizēm saka – jānotiek paaudžu maiņai, bet daļai vēlētāju ir gauži vienalga, kas politikā notiek. Viņi neiet vēlēt, jo neesot par ko balsot. 8
Darbojos akadēmiskā vienībā “Austrums”, kur reizēm notiek arī politiskas sarunas un darbojas dažādu uzskatu cilvēki. Daudzi tiešām vairs neatrod, par ko balsot. Vīlušies “vecajos” spēkos, izņemot tradicionālos Nacionālās apvienības piekritējus. Bet, piemēram, zaļo atbalstītāji aizvien biežāk ir neizpratnē. Kur ir partijas rīcība, kad tik daudz lasām par nelegālām atkritumu izgāztuvēm un citām neekoloģiskām būšanām? Tas būtu jaunpienācēju uzdevums – dot svaigu piedāvājumu. Neviens ceļš nebūs rozēm kaisīts, būs sevi jāpierāda darbos, ka partija strādās atbilstoši programmai. Problēma bijusi, ka līdz šim partijas pārāk bieži runājušas vienu, bet darījušas citu. Cik konsekventi tās cīnījušās par savu lietu?! Tādēļ ceru, ka nākamajā Saeimā valstiskās partijas būs pārstāvētas daudz lielākā apmērā nekā šajā, stagnācijas perioda parlamentā. Uz vēlēšanām aktīvā sabiedrības daļa tomēr mobilizējas, vērtē, par ko balsot.
Vai rezultātus ietekmēs “Rīdzenes” sarunu publikācijas?
Tā saucamo valstisko spēku nometnē Reformu partija, “Vienotība”, arī Nacionālā apvienība, politisko kapitālu iztērējušas. Tiesiskuma karogs bijis nolaists par zemu. Ja partija darbos neattaisno sludinātos principus, nav ko domāt, ka viņiem uzticēsies vēlēšanās. Bet tai pašai “Vienotībai” iespējama otrā elpa – protams, ne ar Solvitu Āboltiņu vadībā. Taču var izveidot mēreni konservatīvu partiju – tiešu konkurenti oligarhu sarunās iesaistītai ZZS. Kas attiecas uz “Rīdzenes” sarunām – piekrītu tiem, kas saka, ka ar Ingunas Sudrabas ievēlēšanu galvgalī tā komisija ir beigusies. Pašreizējā Saeimas sastāvā rezultātu nav ko gaidīt. Arī mediju politikā partijām trūkst profesionālisma un ekspertīzes. Saskāros, ka atbildīgajā komisijā reti kuram bija saprašana par tematu. Viens no deputātiem, kurš vismaz saprata mediju nozīmi, bija Augusts Brigmanis. Viņš kaut ko apguvis politiskajā pieredzē, atceras, ka vispirms jāieņem pasts un telegrāfs…
… un pašvaldību avīze.
Jā. Pārējie par medijiem sprieda galvenokārt “patīk, nepatīk” līmenī.
Noklausītajās sarunās ir vieta, kur par mēru Lembergu uzdotais spriež ar Rīgas vicemēru Šleseru par naudām, kas no brīvostas reklāmas budžeta piešķiramas preses koncerniem, vienkārši sakot, “Dienai” un “Neatkarīgajai”. Vienojās naudiņu godīgi dalīt uz pusēm. Savāda abu kungu interese, vai ne?
Jau pirms vairākiem gadiem noplūdinātās sarunās bija minēts, kā 3A pa procentiem sadalīs īpašumtiesības “Dienā”. Tas ir jautājums – kam reāli pieder mediji Latvijā. Ir acīmredzami, ka oligarhi kontrolē noteiktu mediju daļu, par to esmu rakstījis akadēmiskos rakstos.
Klasiskā oligarhu pazīme – pieder politiskā, ekonomiskā vara un mediji.
Jā, valsts uzdevums būtu radīt apstākļus patiesā labuma guvēju, reālo īpašnieku noskaidrošanai. Banku nozarē to tagad gluži labi noskaidro, preses biznesā kaut kā ne. Ja šīs personas “maskējas”, jāvaicā, vai šādiem medijiem jāsaņem valsts atbalsts, kādu nu valsts sniedz.
Bija mēģinājumi likumdošanā panākt, lai īpašnieki “atklātos”.
Pantu iestrādāja, bet nedeva reālu mehānismu, kā to īstenot. Tas palicis deklaratīvs, līdz galam neizdarīts darbs. To arī ne visa prese ievēro, ka likumā noteikts norādīt laikrakstu tirāžu. Faktisko, nevis mākoņos ierakstīto. Bet likumu neievēro, un par to nekas nav. Lasītājiem jāzina, kas ir avīzes akciju turētājs un cik lielā metienā tā iznāk.
