“Pašreizējā Saeimas sastāvā rezultātu nav ko gaidīt.” Par ko parakstījies Dimants 8
“Latvijas Avīzē” viesojās augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras profesors, kādreizējais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītājs Ainārs Dimants. Profesors ievērots pēdējā laika sabiedriski politiskajās aktivitātēs, un patiešām – pašlaik ir pārdomās, vai no politisko notikumu novērotāja nepārkvalificēties par tiešu līdzdalībnieku. Jautājums ir – stāties vai nestāties partijā, kuru veido Saeimas deputātes Ilzes Viņķeles domubiedri, Daniels Pavļuts un citas liberāli domājošas personas un kuras dibināšanas kongress nolikts nākamnedēļ.
Sabiedrība pamanījusi jūsu parakstu zem kustības “Mēs par!” manifesta. Kas jūs piesaistīja šim uzsaukumam?
A. Dimants: Simpatizēju idejisku apsvērumu dēļ. Otrkārt, it īpaši NEPLP vadītāja amatā saskāros ar stikla griestu faktoru. Proti, padomē kaut ko nolēmām, virzījām, bet, kur sākās politiskās ietekmes zona, atdūrāmies kā pret sienu un tālāk netikām. Vēstules ar ierosmēm arī pārsvarā beidza gaitas Saeimas atvilktnēs. Tā bija mācība, cik daudz ko nevar izdarīt, ja nav politiskās ietekmes. Trešais ir racionāls apsvērums, ka ir vērts konsolidēt līdzīgi domājošos, vienot vienā spārnā. Patlaban spēcīgs, plats atvēziens ir konservatīvajā flangā. Otrā, liberāldemokrātiskā pusē, nav saliedēta spēka. No pirmskara Latvijas ir aizņemts vārds – demokrātiskais centrs, progresīvā apvienība. Tagad šo divu trūkst. Pieminēšu demokrātiskā centra politiķus Jāni Čaksti, Marģeru Skujenieku, Kārli Skalbi – tie pārstāvēja virzienu. Arī jaunlatvieši nekādā gadījumā nebija konservatīvie. Valdemāru, Baronu, Kronvaldu Ati noteikti jāskaita pie nacionālliberāļiem. Politiskā sistēmā nevar lidot ar vienu spārnu, tāpēc atbalstu domubiedrus idejiskajā platformā “Mēs par!” kā atsvaru konservatīvajam spārnam. Turklāt nedz citur Rietumos, nedz pie mums vairs nepastāv strikta nodalīšanās labējos, kreisajos. Latvijas īpatnība ir, ka ūdensšķirtne iezīmējas starp oligarhiskām un promaskaviskām partijām vienā blokā, un otrā pusē – es patapināšu apzīmējumu – ir valstiskas partijas neatkarīgi, vai tās konservatīvākas, liberālākas. Tā man izskatās, no putna lidojuma skatot politisko lauku.
Paga, Dimanta kungs, ļaujiet man noturēties sēdus. Zinām partiju, kas uzdodas par Ulmaņa mantiniekiem, bet pielīdzināt pazīstamo Viņķeli vai Pavļutu demokrātiskā centra Čakstem, Skalbem – kaut kā nelīmējas kopā. Tie bija dziļi nacionāli noskaņoti, kamēr šie drīzāk kosmopolīti, multikulturālismu atbalstoši.
Esmu vērojis kustības dibinātājus. Man nebūt nešķiet, ka viņi nav nacionāli noskaņoti, tieši otrādi. No NEPLP laikiem pazīstu arī Intu Dālderi, Lolitu Čigāni, Andreju Judinu, un viens motīvs piebiedroties bija tas, ka šie politiķi atšķirībā no daudziem citiem arvien bijuši konsekventi, pastāvīgi savos uzskatos, lēmumos, tā teikt, dzīvojuši saskaņā ar sevi.
Man bija iespaids, ka pats esat konservatīvāku vai mērenu uzskatu sekotājs – un tomēr ielaidāties ar liberālām meitenēm. Dažos jautājumos – ultrakreisi liberālām meitenēm.
Pirms partijas dibināšanas kongresa rit darbs pie programmas un neesmu manījis, ka radikāli uzstādījumi nokļūst priekšplānā.
