“Par ko lūdzos – par mieru vispirms, protams!” Ata Klimoviča reportāža no Ukrainas 76
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šķiet pārsteidzoši, ka lielajā karā ierautajā Ukrainā ar milzu grūtībās nonākušo valsts ekonomiku, pieaugušo bezdarbu, palielinātajām cenām ir visai grūti satikt cilvēkus, kas žēlotos par dzīves grūtībām. Vairums ukraiņu neslēpj, ka viss kļuvis dārgāks, taču visiem tiem, kas atrodas frontes aizmugurē miera apstākļos, neklājoties žēloties par savu stāvokli. Nobraucot vairāk par tūkstoti kilometru valsts rietumu un centrālajā daļā, nav iespējams nepamanīt sakoptību lauku ciematos.
Kārtīgas saimniecības, šur tur redzama mēslu vešana uz lauka, malkas gādāšana un gatavība citiem pavasara darbiem. Labā un auglīgā zeme dabiskā kārtā atrodas čaklu ļaužu rokās. Tikai retajam ukrainim pagrabā nav visu nepieciešamo pērnās ražas produktu. Vismaz šāds viedoklis radies pēc tam, kad esmu paviesojies vairāk nekā desmit provinces ģimenēs. Un visur, man projām ejot, katrs cenšas iedot līdzi kaut ko no dažādiem gardumiem – marinētas sēnes, dārzeņus, kompotu vai pašceptus saldumus.
Lūdzas par mieru
Pūpolu svētdienā esmu Dubrovicā – valsts rietumu daļas pilsētā ar tūkstoš gadu senu vēsturi ap 50 kilometru attālumā no Baltkrievijas robežas. Uz svētku dievkalpojumu vietējā Ukrainas pareizticīgajā baznīcā sanākušas sievietes ar vītola zaru pušķīšiem rokās, ar kuriem vēlāk iepērt radus un draugus. Centrā iekārtotajā spēļu laukumā redzami kustīgi bērni, bet netālu pie pieminekļa augstā godā turētajam ukraiņu nācijas tēvam dzejniekam Tarasam Ševčenko pulcējas vīri. Uzzinu, ka pēc dažām stundām pilsētnieki te varēs atvadīties no sava frontē kritušā novadnieka.
Laiks kafijai tuvējā kafejnīcā, kurai blakus telpā prāvs pārtikas veikals. Tur laipna pārdevēja palīdz gūt skaidrību par produktu cenām. Lūk, dažas no tām: baltmaizes kukulītis – 20 grivnas (maiņas kurss pret 1 eiro – 40 grivnas), Borodinas maize – 25 grivnas, 2,5% kefīrs (840 g) – 54 grivnas, kilograms cukura – 37 grivnas, siers – 260 līdz 340 grivnas kilogramā, āboli – 10 un 30 grivnas kilogramā, saldētas skumbrijas – 147 grivnas, saldēta moiva – 102 grivnas kilogramā, svaigi gurķi – 176 grivnas kilogramā, kartupeļi – 6 grivnas kilogramā.
Pie baznīcas satieku 85 gadus veco Mikolu, kurš sevi pieskaita vietējai Romas katoļu baznīcas draudzei. Tur dievkalpojums sāksies vēlāk. “Par ko lūdzos – par mieru vispirms, protams. Pēc tam jau par visu citu. Ar Krieviju jau nekad neesam dzīvojuši mierā. Ceram, ka tagad mūsu puiši viņiem frontē kārtīgi sados. Tomēr varam apjaust, ka arī mūsu zaudējumi nav mazi. Varbūt pat divi desmiti puišu krituši no Dubrovicas. Televīzijā jau mums nestāsta, cik lieli ir zaudējumi. Droši vien tādēļ, lai mūs neuztrauktu,” spriež Mikola.
Atvadas no karavīra
Centrālajam laukumam tuvojas kolonna ar 2. aprīlī Donbasā kritušā Genādija Truma mirstīgajām atliekām. Atvadās paši tuvākie, tajā skaitā Genādija māte. Apkārtējie – gan bērni, gan pieaugušie – godbijīgi notupušies uz viena ceļgala. Vietējā pašvaldības vadītāja runa izskan no sirds – tā visiem klātesošajiem atgādina par smagajiem laikiem, nelaimi un ciešanām, ko atnesuši krievu iebrucēji. “Viņš neilgi dzīvoja, mīlēja savu ģimeni, dzimto Poļesji, bija dzimtenes patriots. Ar savu vienību atbrīvoja mūsu ciemus valsts austrumos, bet 2. aprīlī krita varoņa nāvē par Ukrainas brīvību, mūsu neatkarību un ukraiņu nācijas nākotni. Lūgsimies par viņa dvēseli!” aicina pašvaldības vadītājs.
Uz atvadām Dubrovicā no tuvējā ciemata atbraukuši Serhijs, Raisa un Ludmila Ļahoviči. Ar latviešu žurnālistu te visi sarunājas labprāt. “Tas ir briesmīgs karš, netaisnīgs, tas paņem tik daudz patriotu, labu cilvēku,” saka Raisa. Viņai piebalso vīrs Serhijs: “Mums nav citas izvēles kā vien uzvarēt un iznīcināt šādus necilvēkus. Nevajag domāt, ka mēs varētu apstāties, lai kādas būs ciešanas, ukraiņi nepadosies.” Serhija māte Ludmila: “Mēs daudzi patiesi dzīvojam ar karu, palīdzam mūsu karavīriem un armijai, kā vien varam. Lūdzam Dievu, jo lūgšanas var daudz palīdzēt, un sniedzam visvisādu atbalstu tiem, kas karo.”
Bez krievu rakstniecības klasiķiem
Vietējās skolas bijušajai krievu valodas un literatūras skolotājai Tamārai Mališevskai kopš pagājuša gada 24. februāra sākusies pilnīgi cita dzīve. Viņa kopš 25. februāra kļuvusi par voluntieri vietējā brīvprātīgo organizācijā, kas palīdz karavīriem frontē.
Taču šī nodarbošanās un līdzi dzīvošana situācijai tālajā kara zonā nav vienīgās izmaiņas. Tamāra, kas līdz Krievijas plaša mēroga iebrukumam sevi uzskatīja par lielu krievu literatūras cienītāju, tagad mājās nav atstājusi nevienu no krievu rakstniecības klasiķiem. Ir notikusi milzīga vērtību pārvērtēšana, varētu teikt – sabrukusi kāda vecā līdz šim pastāvējusi pasaule. Atpakaļceļš un izlīgums ar krieviem ilgi nebūšot iespējams.
“Šeit, Dubrovicā, gandrīz katrs ir voluntieris, sākot ar sirmām māmiņām un beidzot ar maziem skolnieciņiem. Bērni uz skolu nes visu ko, ziemā tie bija dažādi apģērbi un zeķes. Te ir tāda pensionāre, kas visu iepriekšējo vasaru gatavoja dažādus konservus, marinēja un sālīja dārzeņus.”
Vietējie Dubrovicas voluntieri uz fronti dodas ik pēc divām trim nedēļām, kad ir savākta kārtējā krava. “Vedam ļoti dažādas lietas – mājas ēdienu, formas, zābakus, paklājus, guļammaisus, termokameras, dronus, medikamentus,” stāsta Tamāra.
Pretinieks jātraucē pēc iespējas biežāk
Nedaudz vēlāk tikām uzaicināti pie viņas uz svētku pusdienām, kurās piedalās arī Robežsardzes triecienbataljona komandieris Daniilo. Pēc viņa teiktā, voluntieru palīdzība patiesi ir ļoti nozīmīga un ārkārtīgi vajadzīga. Valsts nespēj nodrošināt daudzos varbūt šķietami sīkumus, taču patiesībā ļoti svarīgas lietas.
“Kāda ir situācija frontē?” Tas ir ārkārtīgi plašs un nekonkrēts jautājums, tomēr majors Daniilo sniedz mums savu vērtējumu. Pēc viņa domām, ukraiņi labi iemācījušies tikt galā ar iebrucējiem. Majoram ir sava metode, kā nodrošināt pēc iespējas labākus apstākļus frontē savām vienībām. Esot jātraucē pretinieks pēc iespējas biežāk ar negaidītiem uzbrukumiem, tas krieviem nepatīk. Arī majors pats reizēm esot devies pretinieka aizmugurē kopā ar sevišķi labi sagatavotiem bataljona karavīriem. Majors Daniilo domā, ka Ukrainas armijas pavēlniecība spēs atrast risinājumu, kā uzsākt sekmīgu pretuzbrukumu.
