Kāpēc krīt darba rezultāti? 7
Runā, ka sievietes spēj darīt vairākus darbus vienlaikus. VVD darba rezultāti parāda, ka darīt un izdarīt bieži vien ir divas dažādas lietas. Pēc 2014. gadā notikušās reorganizācijas atklāto pārkāpumu skaits krītas, un, spriežot pēc soda naudu apmēriem, tie, kas ir atklāti, pārsvarā nav nekādi lielie.
VVD mājaslapa reizēm ziņo par izņemto nelikumīgo tīklu kilometriem. Dažreiz kopā ar tīkliem un zivīm pārkāpuma vietā ir gadījies noķert arī pa kādam tīklu licējam, kurš nelikumīgi ieguvis divas līdakas. Gadās arī pa nopietnākam atklājumam, piemēram, inspektori uz kāda zvejas kuģa Ventspilī konstatēja 38,5 tonnas reņģu un brētliņu, kuru nozveja nebija reģistrēta. Tādas lietas atkārtojas regulāri, un fakti liecina, ka tam ir tiešs, mantkārīgs nolūks. Te jau runa ir par lielu naudu. Interesanti, ka šāda mēroga nelikumības atklāj rīdzinieki – VVD Zvejas kontroles departaments (ZKD), nevis vietējie, kuri ostā ir katru dienu, pazīst katru kuģa īpašnieku, kapteini un traļmeistaru vārdā. Kāpēc tā? Iemesli var būt dažādi: kompetences vai motivācijas trūkums, kontroles plānu informācijas noplūdināšana zvejniekiem, draudi vai korupcija. VVD vadība nemaz nesteidzas vērtēt iemeslus.
Neskaidra ir arī VVD motivācija, slēdzot mierizlīgumus ar pārkāpējiem tiesā jau uzvarētās lietās par maksājumu termiņu pagarināšanu uz desmitiem gadu, piemēram ar SIA “Brīze” par 734 120 eiro un SIA “Sāmenis” par 67 335 eiro. Visai maigās, pēc neskaidras metodikas aprēķinātās soda sankcijas skandalozajā Vecdaugavas nēģu lietā diez vai atzina par adekvātām kaut viens Latvijas makšķernieks.
VVD vadības atrautība no inspektoriem stipri iedragā zvejas kontroles sistēmas efektivitāti. Lielā mērā te pie vainas ir īpatnējais VVD lēmumu pieņemšanas process. Valsts iestādēs lēmumus gatavo juristi, bet lietas skata un gala lēmumu pieņem attiecīgās struktūrvienības vadītājs. VVD pēc reorganizācijas ir otrādi – pārkāpumus atklāj reģiona inspektori, bet lēmumus pieņem jaunizveidotā Administratīvo sodu piemērošanas daļa.
Prakse rāda, ka juristi motivēti iet mazākās pretestības ceļu un izvēlas sodīt nevis tādēļ, lai pārkāpums neatkārtotos, bet panākt vienošanos par soda apmēru, kas pārkāpējam šķiet saprātīgs. Lieta izbeigta, darbagalds no papīru kaudzes atbrīvots, alga nemainās.
Parasti tauta tā arī neuzzina savus “varoņus”. Arī tad, kad lēmums stājies spēkā, pārkāpēju vārdi un piemērotās sankcijas netiek publiskoti. Audzinošais efekts, ko varētu panākt, paziņojot sabiedrībai pārkāpēju identitāti, izpaliek. Iespējams, tāpēc, ka sankcijas parasti ir simboliskas un ne visai atturošas no turpmāko pārkāpumu izdarīšanas.
