Par ko cilvēki melo… psihoterapeitiem 1
Dodoties uz konsultāciju, esam pārliecināti, ka runāsim tikai patiesību. Citādi – kāpēc gan lai mēs tur ietu? Bet pateikt “visu, kā ir” ne vienmēr ir vienkārši un viegli. Taču apzināti meli vienmēr kavē psihoterapijas procesu. Savukārt neapzinātajiem meliem ir savi iemesli un svarīgi tos noskaidrot. Izprotot savas jūtas, mēs varam būt patiesāki ar sevi un citiem. Par ko tad klienti melo biežāk un kāpēc tas tā ir?
Par pārāk personiskām lietām
“Pirmo reizi dodoties uz tikšanos ar speciālistu, mums vēl nav īsti saprotams, kā šis svešinieks palīdzēs mums veidot attiecības ar vecākiem, atbrīvoties no bailēm, atmest ilūzijas, dziedēt dvēseles brūces. Mēs viņu pazīstam pārāk maz, tāpēc daudzas lietas vienkārši noklusējam. Klientam ir tiesības izvēlēties, ko pārrunāt šodien,” – uzsver ģimenes sistēmiskā psihoterapeite Anna Varga. Viņam ir tiesības nerunāt par to, ko viņš vēl nevar vai negrib stāstīt.
Gatavība būt atklātam speciālista priekšā atkarīga no uzticēšanās pakāpes. Un tam, kuru mēs nepazīstam, ir grūti uzticēties, piekrīt psihoanalītiķe Marina Arutjunjana. “Apmulsums ir pilnīgi dabisks. Daudzi kautrējas runāt par delikātām tēmām. Uz tikšanos ar kolēģi psihoterapeitu nāca sieviete, iepriekš norādot, ka viņai ir seksuālas problēmas. Bet tikšanās laikā par ko tādu nerunāja! Viņš brīdināja, ka nevarēs palīdzēt, ja viņa nebūs atklāta. Tad viņa teica, ka devās pie ārsta, bet ieraudzīja vīrieti… Mēs neapzināti cenšamies atstāt labu iespaidu uz terapeitu, parādīties vislabvēlīgākajā gaismā. Līdz šis attiecību stereotips netiks pārvarēts, mēs, iespējams, “rediģēsim” informācija, ko stāstam par sevi, lai tas saskanētu ar mūsu viedokli par pievilcīgām īpašībām. Tas var būt saistīts ne tikai ar sieviešu-vīriešu modeļa mijiedarbību, bet arī ar to, ka klienti neapzināti piešķir terapeitam “mātes” vai “tiesneša” lomu un neatlaidīgi cenšas veidot pozitīvu tēlu.”
Par dzīves apstākļiem
Katrs no mums dažādi uztver vienu un to pašu notikumu. Sieviete runā par ģimenes konfliktu: briesmīgais vīrs un viņa – tā labiņā. Tad viņš sāk runāt, un viss ir pretēji: viņa briesmone, bet vīrs – labais. Šie nav apzināti meli, tikai katrs dažādi redz notikušo.
“Stāstot par sevi, mēs neviļus sagrozām faktus, pasniedzot tos saskaņā ar saviem vērtējumiem un uzskatiem. Mēs meklējam notiekošā nozīmi, veidojot savu cēloņu un seku ķēdi. Piemēram, mēs redzam savas neveiksmes avotus bērnībā. Nav iespējams uzzināt, cik daudz tas atbilst patiesībai, – bērnība ir pagātnē. Un tas nav svarīgi. Katram ir sava koncepcija par to, kas tas bija,” saka Anna Varga. Cilvēks var uzskatīt, ka viņu traumēja dzīve vecāku mājās. Var kopā analizēt šos apstākļus, bet var mēģināt atrast viņā resursus izmaiņām, lai palīdzētu klientam saprast, ko viņam deva līdzšinējā pieredze, kā viņš tika galā, ko uzzināja par sevi. Otrais variants šķiet daudz konstruktīvāks.
