Anda Līce: Par ko atkal sapriecāsimies? 4
Par sapriecāšanos vienmēr ir jāmaksā, jo tā nāk, pirms kaut kas labs patiešām ir piedzīvots. Kā šogad, kad februārī nokusa sniegs un sniegpulksteņi izsprāga no zemes kā zirņi no pāksts. Pat gudrās bites neizturēja un sāka izlidot no stropiem, par cilvēkiem nemaz nerunājot. Ziemai to tikai vajadzēja, uz priecīgo galviņām tā atkal uzlika savu sniegoto plaukstu.
Tie, kuri kādreiz bērnībā ir noticējuši pastieptai rokai ar it kā spožu konfekti, atceras, kā salecas sirds, kad papīriņš izrādās tukšs. Tas gan mūs vēlāk nav pasargājis no sapriecāšanās par daudz nopietnākām lietām. Pamazām kaut ko no kļūdām mācās katrs, jautājums tikai, ar ko par to nākas maksāt. Šķiet, visaugstākā maksa ir zaudētais laiks. Gaidot ātro laimi, mēs atslābināmies, noliekam malā airus un ļaujamies straumei, nemaz nenoskaidrojot, kurp tā mūs var aiznest.
Kādas gaviles skanēja pēc Latvijas uzņemšanas ES un bija jau arī par ko – daudzsološs sākums ar mūsu pārstāvjiem Briselē, ar Eiropas fondu naudām, investīcijām, atvērtām robežām un darba tirgiem, apmulsumu radīja vienīgi mūsu apstākļos nepieņemamās regulas, kas sāka birt kā no pilnības raga, milzīgās algu un cenu atšķirības un “gudro galvu” nevēlēšanās nopietni iedziļināties vēsturiski novājinātas valsts un tautas problēmās un mēģināt nevienlīdzību izlīdzināt. Neko darīt, gribi vizināties, jāgrib arī ragutiņas vilkt kalnā. Pat ja nav sniega. Kad pirmo reizi ieskanējās runas par divu ātrumu Eiropu, daudzi saausījās – būs divas ES, vājākās valstis ap stiprajām riņķos kā mākslīgie pavadoņi ap Zemi, un Latvija tā arī paliks nomale, ko īsti nozīmē divu ātrumu Eiropa, kā tas ies kopā ar demokrātiju un cik vispār no demokrātijas ir palicis pašā ES? Kāpēc par diezgan trakām lietām, kuras, kā rādās, vairs nav aiz kalniem, tik maz diskutē gan Briselē, gan Latvijā? Eiroskeptiķi tagad lepni izriež krūtis, bet nav zināms, vai arī viņi nesapriecājas velti.
Kāda līksmība Latvijā sākumā valdīja pēc katras jaunas partijas nodibināšanas un pēc tam, kad Valsts prezidents Valdis Zatlers atlaida Saeimu! Ļaudis iedomājās, ka tiešām ir tikuši vaļā no toreiz šķietami galvenajiem kaklakungiem – oligarhiem. Arī tagad, tuvojoties kārtējām vēlēšanām, partijas sāk dzīt sānu pumpurus un atkal vismaz vārdos skan apņemšanās – nomest zemē važas un kaklakungus. Bet ja nu galvenie kaklakungi mēs esam sev paši un mēra sajūtu zaudējušais materiālisms mūs trenc pa apli kā cirka dzīvniekus?
