Kā apcietināja spiegu: atklājas lietas detaļas 15
Vakar Vidzemes rajona tiesa Madonā par spiegošanu Krievijas labā (pēc Krimināllikuma 85. panta 1. daļas) piesprieda Jurijam Stilvem divu gadu un sešu mēnešu cietumsodu un par nelikumīgu ieroču glabāšanu – viena gada cietumsodu. Sodi tika daļēji saskaitīti, un kopējais sods ir trīs gadi cietumā nosacīti ar pārbaudes laiku uz trīsarpus gadiem. Soda termiņā ieskaitīts apcietinājumā pavadītais laiks kopš pagājušā gada 19. decembra. J. Stilvi atbrīvoja tiesas zālē. Spriedumu var pārsūdzēt desmit dienu laikā.
Krimināllieta pret J. Stilvi tiesā tika skatīta pagājušajā piektdienā. Iespējams, tiesas sēde prokuratūrai bija nolikta negaidīti ātri: apsūdzības uzturētājs prokurors Sandris Kaparkalējs vēl nebija atgriezies no atvaļinājuma (viņu aizstāja Dzintra Bokta), un pārpratuma dēļ sēde sākumā tika nozīmēta kā atklāta. Kad konvojs rokudzelžos ieveda apsūdzēto, tiesnese Ilze Lazdiņa tiesas sēdi pasludināja par slēgtu. Šo rindu autors bija spiests pamest tiesas zāli, bet Jurija māsa un dzīvesbiedre nemaz nemēģināja iekļūt tiesas zālē un gaidīja pie tās.
Tiesas sēde ilga nedaudz vairāk par stundu, jo, kā var noprast, Stilve savu vainu atzina un pierādījumu pārbaude tāpēc netika veikta. Apsūdzētā advokāte Inese Šulte atteicās stāstīt par notikušo tiesas sēdē un apsūdzības pamatu – viņa pat piederīgajiem nepateica, kādu sodu prasīja prokurore.
Tiesas nolēmums tika paziņots vakar.
Par ko apsūdzēja
Drošības policija (DP) iepriekš paziņojumā presei rakstīja, ka Latvijas pilsonis ilgākā laika posmā Krievijas specdienesta uzdevumā vāca un nodeva tam ziņas par Nacionālo bruņoto spēku (NBS) infrastruktūru, kā arī citiem Krievijas specdienestu interesējošiem objektiem. Izmeklēšanā arī ticis konstatēts, ka Latvijas pilsonis iesaistīts sadarbībā ar Krievijas specdienesta virsnieku Krievijas teritorijā.
Pagājušā gada 19. decembrī kratīšanā Latvijas pilsoņa dzīvesvietā tika atrasti vairāki lietošanai derīgi šaujamieroči, munīcija, kā arī sprāgstvielas, kuru glabāšanai minētajai personai nav izsniegta atļauja.
Prokuratūra iepriekš apliecināja, ka inkriminētā spiegošana notikusi Alūksnes novada teritorijā, taču netika atklāts, par kādiem NBS objektiem ziņas nodotas.
Neesot nekāds spiegs
“Jurijs nav nekāds spiegs! Aizsūtīt kādu bildi uz Krieviju vēl to nenozīmē! Drošības policijai laikam nav ko darīt!” bija sašutusi apsūdzētā māsa.
Man gan izdevās uzzināt, ka Jurijs savu vainu par 2016. un 2017. gada darbībām, par ko uzrādīta apsūdzība, esot atzinis. Viņš tajā laikā strādājis dažādus gadījuma darbus Rīgā, kur dzīvojis kopā ar ģimeni. Juriju 2017. gada 19. decembra vakarā aizturēja Alūksnes novada Mārkalnes pagastā kādā savrupmājā, kur bija ieradies pie savas sievasmātes. Jurijs dzimis un audzis līdzās esošajā Pededzes pagastā, kas robežojas ar Krieviju.
Man izdevās aprunāties ar Jurija sievasmāti un sievu. Arī viņas uzskata, ka Jurijs nav vainīgs.
Sūtīja paziņam bildes uz Krieviju
“Jurijs kādus desmit gadus strādāja Krievijā – celtniecībā uz ekskavatora pie Maskavas. Tur, protams, bija draugi. Kad mums piedzima otrs bērniņš, Jurijs atgriezās uz dzīvi Latvijā. Pārcēlāmies uz Rīgu, man tagad tur ir darbs, bet daudz laika pavadījām arī laukos, braucām ekskursijās, jā, arī fotografējām. Kas tad tagad to ar mobilajiem telefoniem nedara?” stāsta sieva. Viņas rīcībā gan nav apsūdzības raksta, taču no sarunas apcietinājuma laikā ar vīru sapratusi, ka apsūdzība celta par pierobežā nofotografētu torni un plakātu tā pievārtē. Tāpat viņa zina, ka vīrs fotografējis Alūksnes ezeru un fonā trāpījusies kājnieku skola. Iespējams, no kāda brauciena esot arī bilde no Strautiņu poligona. Nekur nekādas norādes, ka aizliegts fotografēt, nav bijis.
J. Stilves advokāte gan man teica, ka apsūdzība principā esot par vienu fotogrāfiju, gan neprecizējot tieši – kādu.
“Vīrs kādam bildes uz Krieviju sūtīja – draugam vai paziņam, bet ne jau specdienestiem. Tad jau pusei Latvijas cietumā būtu jāsēž. Labi, ja bija kas neatļauts, tad taču varēja vispirms pabrīdināt, nevis ielikt uzreiz cietumā, atņemot maziem bērniem tēvu! Malka ziemai nav sagatavota, kartupeļi nenovākti, zāle nepļauta, bērni prasa, kad tētis būs mājās. Teicām, lai neapcietina, lai apkarina ar drošības aprocēm, ja baidās, ka aizmuks uz Krieviju… Bet ar mums nekādās sarunās neielaidās. Jurijs strādātu, būtu mums vieglāk…” raudot stāsta sieva.
“Robežsargi neredz nelegāļus, kas šurpu turpu pāri robežai staigā, Ādažu militārajā bāzē divi krievi ielīda, un viņus attaisnoja, bet Jurijs, lūk, spiegs! Smieklīgi! Droši vien uz mūsu dienestiem visu laiku bija spiediens, ka Igaunijā tikai ķer spiegus vienu pēc otra, tāpēc vajadzēja arī mums. Tad nu Juriju atrada. Būtu labāk naudu ugunsdzēsējos ieguldījuši, bērnos invalīdos, nevis visādās spiegu spēlītēs! Kā noprotu, mūsu telefonsarunas kādu gadu noklausījās.”
Jurija sieva esot aizturēta tajā pašā 19. decembrī Rīgā pie lielveikala “Alfa” un turēta pašas dzīvoklī no pulksten diviem līdz septiņiem vakarā, neļaujot izņemt bērnus no bērnudārza un neļaujot nevienam zvanīt, tajā skaitā kādam juristam, kamēr Jurijs, neko nenojauzdams, braucis pie sievasmātes.
Atrada arī bises
Sievasmāte mājās atgriezusies pussešos vakarā. Viņa atceras, ka vienā brīdī visa sēta bijusi pilna ar cilvēkiem maskās. “Tas bija milzīgs šoks! Visu laiku tik mierīgi dzīvojām,” stāsta sieviete. Kratīšana notikusi līdz pat pusnaktij. Jurijs sagaidīts ceļa galā un izrauts no BMW, neļaujot pat atsprādzēt drošības jostu – tā pārgriezta. Automobilis šobrīd sētsvidū ieaudzis zālē.
Kā var noprast no tiesas sprieduma, kratīšanā tika izņemtas divas zibatmiņas, piezīmju kalendārs, blociņš, datora cietais disks, trīs mobilie tālruņi (“Sony”, “Fly”, “myPhone”), atmiņa no datora “Toshiba”, kāda lapiņa ar tekstu, divas karabīnes, trīs medību bises. Visa šī manta ar vakardienas tiesas spriedumu tiks iznīcināta. Jurija sieva teic, ka ieroči piederējuši viņas mirušajam tēvam medniekam un Jurijs esot vienkārši uzņēmies atbildību par tiem. Iepriekš Drošības policija minējusi sprāgstvielas, par ko spriedumā nav ne vārda. Advokāte I. Šulte domā, ka policija ar to domājusi pulveri no vecām medību patronām.
“Divus gadus esam novēroti. Ik pa laikam redzēju kādus, kas ar binokļiem mūs vēro. Draugi un paziņas, uzzinājuši par notikušo, īsti nezina, kā ar mums tagad runāt,” stāsta sievasmāte.
Prokurore Dzintra Bokta vēl lems, vai tiesas spriedumu pārsūdzēt. Notiesātais J. Stilve, visticamāk, to nedarīs, jo jūtas laimīgs, ka ticis brīvībā, zināja teikt viņa advokāte.
Atslēga ir fotografēšanas sistemātiskumā
Žurnāliste Inga Spriņģe (“Re:Baltica”) šā gada maijā publikācijā “Kā Latvija (ne)ķer Krievijas spiegus” bija saskaitījusi, ka kopš Krimas aneksijas un NATO karaspēka izvietošanas aizdomās par spiegošanu Baltijas valstīs kopā arestēti 20 cilvēki — desmit Igaunijā, astoņi Lietuvā un divi Latvijā. Latvijā tās ir pirmās spiegošanas lietas kopš neatkarības atjaunošanas.
Par spiegošanu Krievijas labā pirms diviem mēnešiem Zemgales rajona tiesa notiesāja bijušo VAS “Latvijas dzelzceļš” (“LDz”) ceļu meistaru Aleksandru Krasnopjorovu, piespriežot sodu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem, piespiedu darbu 200 stundas; soda termiņā tiks ieskaitīts apcietinājumā pavadītais laiks.
Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurore spriedumu pārsūdzēja, uzskatot, ka tiesa nav pilnībā izanalizējusi nodarījuma smagumu un sods ir nesamērīgi mīksts, kas neveicinātu, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
Drošības policijas ieskatā A. Krasnopjorovs no “LDz” novērošanas kamerām bija pārfilmējis video ar NATO militārās tehnikas kravām, kas šķērsoja pilsētu, un no sava elektroniskā pasta video pārsūtījis draugam Kaļiņingradā, ar ko iepazinies kādā armijas veterānu salidojumā, rakstīja “Re:Baltica”. Vairākas reizes A. Krasnopjorovs pārsūtījis arī sarakstus ar vilcienu ārpuskārtas maršrutiem (apsūdzētā versija bijusi – tas noticis kļūdas pēc, “jo telefona ekrānam mazi burtiņi, tā bija nejaušība”). A. Krasnopjorovs noliedzis, ka būtu sadarbojies ar Krievijas specdienestiem.
“Re:Baltica” publikācijā “Kā Latvija (ne)ķer Krievijas spiegus” rakstīja: “Akadēmiskajā literatūrā min, ka 90% informācijas izlūkdienesti iegūst no publiskiem avotiem. Atlikušie 10% ir slepena informācija, kas apvienojumā ar publisko ļauj specdienestiem pieņemt efektīvus lēmumus, minēts analīzē, kas publicēta tieslietu žurnālā “Jurista Vārds”.
“Atslēga ir sistemātiskumā, jo viena bilde vēl nekādu informāciju nesniedz,” skaidro Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere. “Ja tiek filmēts sistemātiski, radot kalendāru, kā šīs kravas ienāk, šķērso Latviju, un no tā var izdarīt secinājumus.”
Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas Igaunijā personas, kas vākušas publisku informāciju, tiek tiesātas nevis par spiegošanu, bet gan “konspirāciju pret Igaunijas valsti”. [..] “Tie ir cilvēki, kas piedalās citu valstu dienestu operatīvajā darbā un uzņem fotogrāfijas ar konkrētiem cilvēkiem un objektiem. Viņi nemeklē valsts noslēpumu, bet vienlaikus mēs redzam, ka tas, ko viņi dara, notiek sistemātiski. Viņi vāc informāciju par darbiniekiem, objektiem, darbavietu rutīnām. Veido informācijas tīklu,” skaidro Igaunijas ģenerālprokurore Lavlija Perlinga.”
Krimināllikuma 85. panta “Spiegošana” 1. daļa
* Par neizpaužamu ziņu nelikumīgu vākšanu nolūkā tās nodot vai to nodošanu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību vai par citu ziņu nelikumīgu vākšanu vai nodošanu ārvalsts izlūkdienestam tā uzdevumā tieši vai ar citas personas starpniecību
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.
