Viss manās rokās 5
Nākamnedēļ man jāoperē pacients, kuram gūža ir sabrukusi un ieslīdējusi gandrīz vēderā. Pirms 40 gadiem lītu auksti sviedri, tagad skaidri zinu, kā es to paveikšu. Diezgan daudz esmu par to domājis, un, kad pienāks laiks, būšu tai gatavs.
Pirms operācijas man patīk vienatnē mazgāt rokas – tad es simtprocentīgi vizualizēju tās gaitu un iespējamās grūtības. No māsām un rezidentiem sagaidu kārtību, telpai jābūt atbilstoši iekārtotai – galdam novietotam pareizā leņķī pret sienu. Zālē mani vienmēr pārņem priecīga sajūta, amizējamies ar māsiņām, stāstām jokus, taču galvā visas domas tiek veltītas operācijai. Sarunas netraucē, tas nozīmē, ka jūtos ļoti ērti un brīvi, mans asinsspiediens droši vien ir zemākā līmenī nekā jebkad, sirds rate (latviski – ritms) – vislēnākais, jo visu simtprocentīgi kontrolēju, viss ir manās rokās.
Ja jūs prasāt, kā tas panākts, varu teikt – balstoties uz vecātēva Luda novēlējumu dzimšanas dienā, ka tev pašam, Kristapiņ, Čipiņ, būs jāceļ sava gaismas pils. Piecos no rīta jāceļas un jābūt operāciju zālē septiņos. Jāoperē līdz četriem, jādodas uz biroju un jāpieņem pacienti. Pēc vakariņām varbūt vēl jābrauc atpakaļ uz slimnīcu. Ja tu to dari ar prieku un pārliecību, ka tā tam jābūt, tad arī viss pārējais sakrīt savās bedrītēs.
