Medāļu pilnas kastes 5
Trīs līdz četras reizes nedēļā skrēju apmēram desmit kilometrus. Gadu vēlāk Honolulu salās piedalījos pirmajā maratonā. Sekoja Lasvegasa, Bostona, Ņujorka, Vašingtona – katru nedēļu kādas sacensības. Kegi ir sīksti, ar labām spējām daudz ko paveikt – tas ir mūsu vikingu gēns. Kopumā es skrēju ap pusotru gadu, taču pēc tik lielas slodzes sāku just gūžas. Lielākā daļa cilvēku sūdzas, ka viņiem pēc skriešanas sāp ceļi, man – gūžu locītavas.
Ap to laiku pieteicu meitu Māru Jeila airētāju klubā – meitenei 16 gadu, hormoni visaugstākajā līmenī, kaut kas bija jādara, lai nodzītu enerģiju. Kad devos viņai līdzi uz klubu, satikām divus vecākus kungus, kas palūkojās uz manām trenētajām kājām un teica – tu arī vari! Sēdos laivā, sāku airēt un darīju to 16 gadus – divniekos, četrniekos un astoņniekos. Amerikā savā klasē divniekos un četrniekos trīs četras reizes ieguvu valsts čempiona titulu. Medāļu man pilnas kastes. Piedalījāmies veterānu sacensībās arī pa visu pasauli.
Kad sāku braukt uz Latviju, satikos ar airētāju Konstantīnu Kalnbērzu un 1989. gadā Jūrmalā noorganizējām pirmās starptautiskās veterānu airēšanas sacensības starp ASV un Latviju, Igauniju, Lietuvu no PSRS puses. Izdevās ļoti skaists pasākums, igauņi pat paplivināja savu nacionālo karogu, latvieši arī gribēja to darīt, bet Rubiks neļāva. Gadu vēlāk latviešu komanda atbrauca uz Ameriku, ieaicināja mani savā laivā un mēs kopā airējām sacensībās Bostonā. Tā aizsākās veterānu airēšana Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Vēl tagad viņi dūšīgi sporto.
