Uz Vjetnamu pret komunismu 5
Ilgākais laiks, ko nācies pavadīt pie operāciju galda bez apstājas, bija Vjetnamas armijas hospitālī – sāku operēt piektdien no rīta ap deviņiem un beidzu sestdienas pēcpusdienā vai vakarā. Man tolaik bija 29 gadi.
Kad Amerika iesaistījās Vjetnamas karā un prezidents Džonsons teica: “Mēs nepadosimies!” – pēc 12 stundām jau saņēmu pavēli doties uz Vjetnamu. Grūti par to bija domāt, jo karš bija pazīstams, taču mēs, jauni amerikāņi, braucām turp cīnīties un krist. Es to uztvēru kā karu pret komunismu, un man nebija nekādu šaubu, ka jābrauc.
Kā kara ķirurgs noļuvu 3. mobilajā ķirurģiskajā hospitālī, kur biju piesaistīts 173. izpletņlēcēju brigādei. Ja ir redzēta filma “Lazarete” par Korejas karu, var teikt, ka Vjetnamā bija uz mata tāpat. Tur, džungļos, es biju vienīgais ortopēds. Kad izpletņlēcēju brigāde devās cīņās, apmēram trīs līdz četras nedēļas ievainotos ieveda katru dienu un bija diezgan daudz jāoperē.
Tad kareivji atgriezās nometnē, un dažreiz pat nedēļām ilgi nekas nebija jādara, tikai retu reizi ienāca kāds ievainotais. Klusuma periodos mums izveidojās sava dienas kārtība – trijos pēcpusdienā sākām dzert siltu džinu, jo ledus jau nebija. Piecos gājām vakariņās, pēc tām – pasnaust, bet ap desmitiem, kad kļuva nedaudz vēsāks, pārcēlāmies uz virsnieku kluba telti, kur spēlējām pokeru un dzērām “Bloody Mary” – Asiņaino Mēriju līdz apmēram diviem naktī. Tad atpakaļ atpūsties, brokastis un viss sākās no gala. Apmēram pēc mēneša no šāda dzīvesveida izskatījāmies kā uzpampuši – kaut kas bija jādara. Sākām skriet. Samērā droši to darījām dienas laikā, iestājoties tumsai, kļuva bīstami – tevi varēja sašaut.
Cerēju, ka, atgriežoties Jeilā, būšu džentlmenis profesors, man būs laiks spēlēt skvošu un golfu, un pa vidu pasniegšu ķirurģiju, taču tā tas nesanāca. Amerikā mani sagaidīja simtprocentīga ķirurģija no agra rīta līdz vēlam vakaram, un vienīgais sporta veids, ar ko varēju nodarboties, bija skriešana.
