Olafs Zvejnieks: Latvijas darba tirgū būs agri vai vēlu jāsāk uzņemt imigrantus 98
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas uzņēmēji uz Krievijas sākto karu Ukrainā reaģē apmēram tāpat, kā mēs reaģējam uz lietu – nopūšamies un paņemam līdzi lietussargu. Patiesi uzņēmējus uztrauc pavisam citas problēmas.
Pagājušajā nedēļā notika Latvijas Bankas organizēta diskusija par Krievijas iesāktā kara Ukrainā ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Šāda ietekme neapšaubāmi ir – kara seku dēļ Latvijas ekonomika ir augusi uz pusi lēnāk, nekā varēja prognozēt kara priekšvakarā, bet preču un pakalpojumu cenas ir kļuvušas par aptuveni piektdaļu augstākas.
Ir arī citas sekas – apsīkusi tirdzniecība ar Krieviju un tās sabiedroto Baltkrieviju, energoresursi un citas izejvielas kļuvuši dārgāki, savukārt Baltijas reģiona pievilcība ārvalstu investoru acīs krasi sarukusi, jo tagad Baltiju uztver kā karadarbībai tuvu zonu.
Bija arī daži pārsteidzoši skaitļi – neraugoties uz sankcijām un saltajām starpvalstu attiecībām, Latvijas eksports uz Krieviju un Baltkrieviju pagājušajā gadā nav būtiski mainījies un joprojām ir apmēram 4% no iekšzemes kopprodukta. Imports naudas izteiksmē sarucis tikai nedaudz, bet tas ir viegli izskaidrojams ar kraso energoresursu cenu kāpumu.
Tomēr pats pārsteidzošākais šajā diskusijā nebija dati par Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas attiecībām un to ekonomiskajām sekām. Pārsteidza tas, ka, pieklājīgi noklausījušies Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes pētniecības daļas vadītāja Kārļa Vilerta prezentāciju par paredzēto diskusijas tēmu, paši diskusijas dalībnieki tālākajā sarunā šai tēmai vairs nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību.
Tam ir divi skaidrojumi – pirmais ir tas, ka nav lielas jēgas diskutēt par lietām, ko nekādi nespējam ietekmēt, – ja ārā līst lietus, mēs, izejot pa durvīm, paņemam lietussargu, nevis sākam diskusiju par lietus sekām un metodēm to pārvarēšanai. Bet otrs skaidrojums ir svarīgāks – Latvijas uzņēmējus uztrauc pavisam citas problēmas nekā karš un tā ekonomiskās sekas. Galu galā – jau aprakstītās šodienas problēmas kaut kad kompensēs biznesa iespējas, kuras radīs Ukrainas atjaunošana.
Kas tad uztrauc Latvijas uzņēmējus? Diskusijā skaidri iezīmējās pašreizējie karstie punkti – tie ir, pirmkārt, energoresursu nākotne, un, otrkārt, tiesiskā vide valstī un demogrāfijas problēmas. Ja konkrēti, tad gandrīz puse diskusijas laika tika veltīta strīdam par to, vai šobrīd racionālāk ir būvēt sašķidrinātās gāzes termināli un vismaz vairākas turpmākās desmitgades enerģētikā vēl būtiskos apjomos izmantot dabasgāzi vai arī būt uz nākotni vērstiem vizionāriem un apsteigt savus kaimiņus ūdeņraža tehnoloģiju attīstībā un izmantošanā.
Pirmo viedokli, kuru varētu dēvēt par “stāvēsim ar abām kājām uz zemes”, pārstāvēja investīciju baņķieris un uzņēmējs Ģirts Rungainis, kurš atbalstīja uzskatu, ka vismaz tuvākajos gadu desmitos Latvija pilnīgi bez dabasgāzes iztikt nespēs un tātad jābūvē sašķidrinātās gāzes terminālis un jāizmanto Inčukalna gāzes krātuves priekšrocība.
Viņa arguments bija tas, ka, pērkot sašķidrināto dabasgāzi caur Lietuvas un Somijas termināļiem un transportējot to līdz Latvijai, mēs nekad nespēsim nodrošināt zemāku energoresursu cenu nekā kaimiņiem un rezultātā nonāksim ilgstošā neizdevīgā konkurences situācijā, savukārt pašiem sava sašķidrinātās dabasgāzes termināļa attīstība paver iespēju panākt zemāku energoresursu cenu, vismaz teorētiski.
Savukārt aicinājumus izmantot pārmaiņu situāciju radikālai enerģētikas revīzijai un nākotnes tehnoloģiju, konkrēti, ūdeņraža tehnoloģiju, ieviešanai enerģētikā, apsteidzot šajā ziņā kaimiņus un izvirzoties līderos, izteica Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASSI) direktore, profesore Dagnija Blumberga. Jāsaka atklāti – viedokļu atšķirību pārvarēt neizdevās, un tas savukārt nozīmē, ka šī diskusija vēl ir tikai sākuma stadijā.
Savukārt pār diskusijas otro daļu dominēja Ārvalstu investoru padomes Latvijā pārstāves Daces Cīrules uzruna. Viņa ir šīs organizācijas Enerģētikas un zaļās ekonomikas attīstības darba grupas vadītāja.
D. Cīrule uzsvēra divus pašreizējās situācijas aspektus, kas rada bažas par tālāko attīstību. Pirmais no tiem ir fakts, ka Latvijā “krājas kaudzē neizpildīti tiesu nolēmumi”, kas ārvalstu investoros rada bažas par Latvijas tiesisko vidi un liek arī uzdot jautājumu – kāda jēga ir paaugstināt tiesnešu algas, ja tiesu nolēmumi vienalga netiek pildīti. Savukārt otrs bažu aspekts ir valsts demogrāfiskās perspektīvas – tiek prognozēts, ka gadsimta vidū aktīvā darba vecumā Latvijā būs tikai 55% iedzīvotāju, bet atlikušie būs pensionāri un bērni.
Ņemot vērā, ka arī aktīvā darba vecumā esošie ne visi strādā, tiek secināts, ka gadsimta vidū strādājošo skaits būs mazāks par pusi valsts iedzīvotāju un viņiem ar saviem nodokļiem būs jāuztur otra puse un valsts aparāta darbība. Tas diez vai būs paveicams, un vienīgo izeju uzņēmēji saskata darbaspēka ievešanā. Un šajā diskusijas sadaļā gan bija skaidri jūtams, ka diskusijas dalībnieki piekrīt – bez darbaspēka ievešanas Latvija neiztiks. Tas arī nav nekāds pārsteigums, jo uzņēmēji jau sen par to runā.
Tāds, lūk, ir diskusiju par kara ietekmi uz Latvijas ekonomiku praktiskais rezultāts – atziņa, ka Latvijas darba tirgū būs agri vai vēlu jāsāk uzņemt imigrantus.
