Par karu, kura varēja nebūt. Saruna ar krievu izcelsmes amerikāņu žurnālistu Sergeju Loiko 37
Latvijas Kara muzejā notika krievu izcelsmes amerikāņu žurnālista SERGEJA LOIKO dokumentālos notikumos balstīta romāna “Lidosta” prezentācija un fotogrāfiju izstāde, kas vēstī par vienu no spilgtākajām lappusēm Krievijas un Ukrainas kara vēsturē – Doņeckas lidostas aizsardzību.
Krievu žurnālists un fotogrāfs Sergejs Loiko kopš 1991. gada ir bijis laikraksta “The Los Angeles Times” kara korespondents dažādos pasaules karstajos punktos. 2014. gada nogalē viņš nokļuva kauju epicentrā Doņeckas lidostā. Tur redzētais, sajustais un piedzīvotais kļuva par pamatu romānam, kas līdz sāpēm skaudri atklāj patiesību par karu, kas netika pieteikts, taču joprojām turpinās. Par karu, kura varēja nebūt, un par varoņiem, kas gribēja dzīvot, tomēr bija gatavi mirt. Mirt par brīvību – par demokrātisku, no Kremļa neatkarīgu Ukrainu.
2015. gadā par fotogrāfiju un rakstu sēriju, kas tapusi, strādājot Ukrainas austrumos, Sergejs Loiko tika apbalvots ar vienu no svarīgākajām amerikāņu žurnālistikas balvām – “Overseas Press Club Bob Considine Award”.
Atklājot pasākumu, tā rīkotājs Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevhens Perebijnis teica: “2012. gada pavasarī Doņeckā atvēra valstī modernāko lidostu, kas bija eiropiskas Ukrainas simbols. Pēc diviem gadiem Krievijas agresija šo simbolu sagrāva, taču mūsu brīvprātīgo bataljonu kareivju drosme un pašaizliedzība to pārvērta par jaunu – drosmes, varonības un ukraiņu tautas brīvības alku – simbolu.”
Zīmīgi, ka grāmatas atvēršanas svētkos piedalījās arī divi kaujās smagi ievainoti ukraiņu kareivji – Jevgeņijs Simoņenko un Jurijs Bubess –, kas ar Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonda gādību patlaban ārstējas Latvijā.
Simboliski bija arī tas, ka prezentācija notika krievu valodā. “Man ir svarīgi, ka mūsu saruna notiek krieviski. Man ir svarīgi, ka šo grāmatu ir uzrakstījis krievs. Visvairāk šī grāmata ir vajadzīga krievu lasītājiem,” teica autors.
Neliela atkāpe. 2013. gada 19. decembrī preses konferencē Maskavā, kur piedalījās vairāki simti ārvalstu un Krievijas žurnālistu un ko tiešraidē redzēja miljoni televīzijas skatītāju, “The Los Angeles Times” korespondents Sergejs Loiko uzdeva jautājumu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam: “Vai ir iespējams, kaut vai hipotētiski, ka Krievija ievestu savu karaspēku Ukrainā? Jā vai nē.” Putina atbilde bija: “Mēs negrasāmies vicināt zobenu un ievest karaspēku. Pilnīgas muļķības. Nekā tāda nav un nevar būt.” (Pilns jautājuma un atbildes teksts pieejams https://www.youtube.com/watch?v=mgOZPgjaBgg )
Trīs mēnešus vēlāk, pārkāpjot Helsinku vienošanos, Budapeštas memorandu un virkni citu starpvalstu nolīgumu, notika Krimas aneksija un sākās karš.
“Tūkstošiem bojā gājušo, miljoniem bēgļu, sagrauti veseli reģioni, izpostīti likteņi,” turpina žurnālists, kas šo karu ir redzējis vaigā. Un, brīdi padomājis, piebilst: “Man Krievijā bija daudz draugu, tagad – maz, ļoti maz. Tu runā ar cilvēku par mākslu, mūziku, sievietēm, mīlestību, par to, kā sēņot vai makšķerēt. Šķiet, sakarīgs, inteliģents cilvēks, taču, kolīdz saruna skar Ukrainu, pēkšņi viss mainās – cilvēks sāk runāt štampos, turklāt – vai tas būtu ārsts, mākslinieks vai augstskolas profesors – visi sāk runāt pilnīgi vienādi: bērnu slepkavas, krustā sitēji, grib aizliegt krievu valodu… Kad biju Doņeckas lidostā, ukraiņu valodu dzirdēju tikai reizes divas vai trīs. Visi lidostas aizstāvji bija Ukrainas pilsoņi, nezinu, cik no viņiem bija ukraiņu, cik krievu, bet sarunājās viņi krieviski – ne tikai ar mani, arī savā starpā. Un arī ienaidnieks radio ēterā runāja krieviski. Tas ir briesmīgi, ja kāds apzināti padara valodu par ieganstu naidam un agresijai.”
Sergeja Loiko grāmata ir laista klajā vienlaikus krievu un ukraiņu valodā. Martā tā nāks klajā poļu un nīderlandiešu valodā. Tiek gatavots arī angļu, igauņu, gruzīnu un latviešu tulkojums.
Romāna darbības galvenā līnija risinās lidostā, minūti pa minūtei dokumentējot 240 dienu ilgā aplenkuma pēdējos brīžus – pēdējās piecas dienas. Kremļa finansēto tā dēvēto separātistu skaitlisks un arī tehnisks pārspēks te sastopas ar neticami sīkstu pretestību, ko uz maiņām īsteno tik vien kā piecdesmit līdz simts Ukrainas brīvprātīgo bataljona kareivju. Ne velti lidostas jeb, pareizāk sakot, tās krāsmatu aizstāvji tiek dēvēti par kiborgiem, bet pati šī cīņa – par 21. gadsimta kauju pie Staļingradas. Savukārt uzbrucējus kiborgi dēvē par orkiem.
Kopā ar kiborgiem ir arī amerikāņu fotogrāfs, kas dažādu iemeslu dēļ šo karu uztver kā personisku drāmu. Ar viņa acīm mēs redzam to, ko vēsturnieki vēlāk vērtēs kā Krievijas karu pret Ukrainu.
Tā dēvētos separātistus Sergejs raksturo īsi: “Nu kas tie par separātistiem – algotņi, Kremļa propagandas apmuļķoti un apreibināti. Vai arī tādi, kas cerēja atdot kredītu, jo viņiem apsolīja naudu. Tiesa, liela daļa no viņiem mājās Krievijā neatgriezās vai atgriezās koka kastē. Bija arī vietējie, Donbasā ir papilnam bezdarbnieku un deklasētu noziedznieku.”
Grāmatā ir daudz personāžu un savstarpēji saistītu sižeta līniju, taču romāns ir ne tikai par karu. Mīlestība, nodevība, kaisle un maigums, naivums un naids, drosme, sāpes un nāve veido tā neatkārtojamo musturu. Spilgtu un sarežģītu kā dzīve.
Sergejs Loiko uzsver, ka visi romāna varoņi ir izdomāti, arī galveno varoni un autoru vieno tikai dažas sakritības. Toties visas kara ainas ir balstītas reālos notikumos. Jāpiebilst, ka Sergejs bija vienīgais ārzemju korespondents Doņeckas lidostā tās aplenkuma laikā. No Doņeckas viņš atveda ne vien fotogrāfijas, bet arī četrdesmit trīs stundu ierakstu ar aizsargu stāstījumiem. Vēlāk viņš ierakstīja vēl vienpadsmit stundu sarunu ar tiem kiborgiem, kas lidostā pavadīja pēdējās piecas dienas. Un izdzīvoja.
“Romānā es neizsaku nekādus politiskus secinājumus. To manā vietā izdara grāmatas varoņi. Ceru, tos veiks arī lasītāji,” tikšanās nobeigumā saka autors.
Pēc prezentācijas Sergejs ir ar mieru atbildēt arī uz dažiem maniem jautājumiem.
– Kā jūs raksturotu šo karu, kura ne tikai varēja nebūt, bet kura, ja klausās Kremļa medijus, vispār nav?
– Ja klausās Kremļa medijus, tad iznāk, ka tas ir Kijevas huntas karš pret savu tautu. Taču šādam apgalvojumam nav nekā kopīga ar realitāti. Tas ir Putina – pat ne Krievijas, bet personiski Putina – karš pret ukraiņiem un krieviem, pret Ukrainu, Krieviju un nu arī pret visu pasauli. Tā karstā fāze ir beigusies, Putins jau ir pārslēdzies uz Sīriju, taču var notikt kā Abhāzijā – jebkurā brīdī viss var aizsvilties no jauna. Karš ir vienīgais veids, kā Putins spēj risināt savas problēmas.
– Lai novērstu elektorāta uzmanību no pašmāju problēmām un uzjundītu jaunu patriotisma vilni?
– Tieši tā. To jau savulaik krievu satīras klasiķis Saltikovs-Ščedrins teica: ja kaut kur kaut kas ir nozagts, steidzami ir nepieciešams patriotisma vilnis. Patlaban Krievijā ir nozagts gandrīz viss.
– Līdz ar patriotisma vilni Kremļa mediji ir radījuši arī naida jūru. Vai redzat iespēju izlīgumam starp divām tautām – krieviem un ukraiņiem?
– Pieļauju, ka vēsturiskā perspektīvā tas ir iespējams, taču tam būs nepieciešami kādi simt gadi.
– Maidans. Kremļa mediji apgalvo, ka aiz tā stāvēja amerikāņu nauda. Es saprotu, par naudu var nogalināt, mēdz taču būt algotņi, bet vai par naudu var doties mirt?
– Protams, ka ne. Cilvēks var būt gatavs mirt par mīļoto, par ģimeni, dzimteni, ideju, bet ne par naudu. Un, ja nu tur bija kāda nauda, tad tā bija Kremļa nauda. Maksāja taču Janukovičam, lai Maidana nebūtu. Un snaiperiem maksāja.
– Kas patlaban Ukrainā notiek ar uzticību varai?
– Maidana galvenā blakne ir tas, ka cilvēki ir pilnīgi zaudējuši uzticību jebkādai varai un jebkuram tās pārstāvim. Tāpēc viņiem patlaban klājas ļoti grūti. Lai arī ko valdība darītu, uz viņiem rādīs ar pirkstu, apsūdzēs. Atgūt uzticību – tas ir ļoti smags un darbietilpīgs process. Taču tālākā perspektīvā tas ir labi un svētīgi, jo izkristalizēsies tie cilvēki un tāda vara, kas domās un darbosies nevis savās, bet tautas un valsts interesēs – kā tam ir jābūt patiesā demokrātijā.
– Esat piedalījies Krievijas televīzijas tiešraidēs. Tiesa, tas bija pirms kara. Vai arī tagad viņi jūs aicina?
– Laiku pa laikam aicina, taču es atsakos, jo zinu, kā viņi strādā. Viss svarīgākais tiks izgriezts, pārējais – pārmontēts, bet mana parādīšanās kadrā tiks izmantota par attaisnojumu šā raidījuma palaišanai ēterā.
– Kā vērtējat Kadirova lomu Krievijā?
– Kadirovam patlaban ir svarīgāka loma nekā Putinam. Nebrīnīšos, ja viņš kļūs par Putina pēcteci, pārmantos varu. Kļuva taču Staļins par PSRS vadoni. Maskava ir zaudējusi karu Čečenijā. Čečenija ir pakļāvusi Krieviju, un tā tagad maksā Čečenijai kontribūciju.
– Jums Maskavā nemēdz būt neomulīgi?
– Es mīlu krievus kā cilvēkus. Es nemīlu Krieviju, un es ienīstu tās valsts iekārtu.
