“Lielākā daļa Ukrainas kara bēgļu nevēlas liecināt. Viņi baidās…” Saruna ar prokurori Evitu Šibu 15
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas vadītāja Evita Šiba ir uzraugošā prokurore Valsts drošības dienesta sāktajam kriminālprocesam pēc trim Krimināllikuma pantiem. Tas sākts aizvadītā gada 15. martā neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā par noziegumiem pret cilvēci, pret mieru, kā arī kara noziegumiem.
Latvijas likumi ļauj uzsākt procesu pēc šiem pantiem arī tad, ja noziegumi nav izdarīti Latvijā vai pret Latviju un tos nav pastrādājuši Latvijas valstspiederīgie.
Kur paliek savāktie pierādījumi, un vai ar tiem būs gana, lai tiesātu kara noziedzniekus? Par šiem un citiem jautājumiem intervija ar Evitu Šibu.
Vai Ukrainas kara bēgļi ir atsaucīgi un labprāt izmanto iespēju sniegt liecības par piedzīvotajiem kara noziegumiem?
E. Šiba: Pirmie, ko bēgļi satiek, šķērsojot Latvijas Republikas robežu no Krievijas Federācijas puses, ir Latvijas robežsargi. Viņi katru bēgli informē par iespēju sniegt liecības un izsniedz Valsts drošības dienesta speciālu šim nolūkam sagatavotu informatīvo lapu ukraiņu, krievu, latviešu un angļu valodā.
Tur ir norādītas koordinātas, kā sazināties ar dienestu un pieteikties, ja no Ukrainas atbēgušo cilvēku rīcībā ir, viņuprāt, vērtīga informācija, ko viņi gribētu nodot dienesta izmeklētājam. Šādas informatīvās lapas ar visu nepieciešamo informāciju var saņemt arī bēgļu reģistrācijas centros.
Jāatzīst, ka atsaucība varētu būt lielāka. Tā kā regulāri piedalos koordinācijas sanāksmēs ar citu valstu izmeklētājiem un prokuroriem, esmu secinājusi, ka arī citās valstīs ir līdzīga problēma – lielākā daļa Ukrainas kara bēgļu nevēlas liecināt.
Viņi baidās, jo daudziem Ukrainā ir palikuši radinieki, ģimenes locekļi…
Iespējams, viņi baidās arī tādēļ, ka nav pārliecināti par datu drošību un pieļauj iespēju, ka kaut kādā veidā kāds, kuram tas nav jāzina, varētu uzzināt par viņu sniegto liecību saturu.
Tajā pašā laikā ir valstis, kur izveidotas speciālas interneta vietnes. Tur no Ukrainas aizbēgušais iedzīvotājs var ne tikai pieteikties liecību sniegšanai, bet arī ievietot uzņemtos videomateriālus un fotogrāfijas.
Kā stāsta citu valstu kolēģi, diemžēl šīs vietnes tikpat kā netiekot izmantotas. Tāpēc secinu – ja ir vēlme sniegt liecības, tad pietiek tikai ar publicētu tālruņa numuru vai e-pastu un tam, ka tiek izveidotas speciālas vietnes, nav izšķirošas nozīmes informācijas iegūšanai.
Bet varbūt viņi īsti nesaprot, kāda jēga būs no šīm sniegtajām liecībām? Viņi netic, ka tām var būt nozīme.
Varbūt. Taču jāteic, ka fakts, ka katrā valstī, kur ierodas bēgļi no Ukrainas, ir šos galvenos starptautiskos noziegumus izmeklējošās institūcijas, ir plaši zināms. Tātad ir dota iespēja tajās vērsties un liecināt, un tam noteikti būs nozīme.
Manuprāt, pirmo reizi vēsturē ir noticis tas, ka galveno starptautisko noziegumu izmeklēšana sākas laikā, kad karš vēl nav beidzies.
Parasti šādas izmeklēšanas tiek sāktas pēc notikušā kara vai bruņota konflikta beigām, taču šoreiz ir pavisam citādi.
Mums visiem, ne tikai tiem, kas piedalās izmeklēšanā, bet arī jebkuram Latvijas vai citas demokrātiskas valsts iedzīvotājam, jau tagad ir skaidrs, kas notiek Ukrainā.
Eiropas valstu vidū valda nepieredzēta vienprātība, jau pašā kara sākumā rosināt kriminālprocesus, lai saglabātu cilvēku uzfilmētos video vai uzņemtās fotogrāfijas kā pierādījumus pastrādātajiem noziegumiem.
Daudzi varbūt brīnās, ko tur saglabāt, jo internets taču ir pilns ar nežēlīgām kara ainām. Tomēr, lai fakts kļūtu par pierādījumu, ir svarīgi to likumā paredzētajā kārtībā iegūt un noteiktā procesuālajā formā nostiprināt.
Mēs taču nevaram zināt, no kurienes nāk tie internetā ievietotie materiāli un kā tie ir izveidoti.
Cik daudz cilvēku ir snieguši liecības?
Tās ir 92 personas, kas nav daudz no tiem vairāk nekā 30 tūkstošiem Ukrainas iedzīvotājiem, kas atbēguši uz Latviju. Tiesa, ne jau visi ir palikuši mūsu valstī – daļa tikai šķērsoja Latviju kā tranzītvalsti.
Par kādiem faktiem ir šīs liecības?
Tie ir dažādi fakti, ko cilvēki ir pieredzējuši, tajā skaitā ir personas, kurām nodarīti miesas bojājumi sprādzienos. Viņi ir liecinājuši kriminālprocesā, viņiem ir veiktas tiesu medicīniskās ekspertīzes, lai konstatētu viņiem nodarītos miesas bojājumus un noteiktu to smaguma pakāpi.
Tā kā bēgļi ierodas no dažādām Ukrainas vietām, arī liecības ir par dažādiem laika posmiem un dažādiem notikumiem.
Bet ar faktiem vien nepietiek. Kā jūs iegūstat pierādījumus?
Lai fakts kļūtu par pierādījumu, informācija, ko sniedz bēglis, ir likumā noteiktā kārtībā jāiegūst un jānostiprina liecībās. Tātad šis cilvēks ir jānopratina. To veic Valsts drošības dienesta izmeklētājs vai arī Valsts policijas vai Valsts robežsardzes izmeklētāji no mūsu izmeklēšanas grupas.
Valsts drošības dienesta izmeklētājs ir procesa virzītājs. Viņš saņem informāciju no cilvēkiem, kuri ieradušies no Ukrainas un vēlas sniegt liecības.
Ja šāda persona atrodas, piemēram, kaut kur lauku reģionā, tad ar viņu sazinās dzīvesvietai tuvākais policists, kurš ir iekļauts mūsu izmeklēšanas grupā, kurā ir vairāk nekā 20 izmeklētāji no dažādām Latvijas vietām. Šis viņiem ir papildu darbs līdzās ikdienā veicamajiem uzdevumiem. Savukārt, ja kara bēglis atrodas Rīgā, tad viņu var nopratināt Valsts drošības dienesta izmeklētājs.
Vai jums jau ir zināmi arī noziegumus pastrādājošo personu uzvārdi?
Mūsu kriminālprocesā neviens liecību sniedzējs šādus uzvārdus nav nosaucis. Ukrainas drošības dienesta izmeklētā kriminālprocesā ir personas, kas atzītas par aizdomās turētajiem par bruņotu agresiju, ko veic Krievijas Federācija pret Ukrainu.
Citās valstīs ir bijušas liecinieku un cietušo liecības, kurās tiek nosaukti konkrētu vainīgo personu uzvārdi.
Kam tiks nodoti savāktie pierādījumi?
Katra valsts apkopo tos pierādījumus, kas ir tās rīcībā. Jau šobrīd notiek informācijas apmaiņa starp valstīm.
Latvijas izmeklētāji analizē un sagrupē savus pierādījumus. Notiek informācijas apmaiņa ar Starptautisko krimināltiesu. Latvija varētu savus iegūtos pierādījumus nodot kādai citai apvienotās izmeklēšanas grupas valstij, ja tā izmeklētu kādu konkrētu nozieguma epizodi un tai būtu nepieciešami pierādījumi, kuri atrastos Latvijā izmeklētajā kriminālprocesā.
Mūsu valsts Kriminālprocesa likums neļauj nosūtīt lietu uz tiesu, ja personai nav uzrādīta un izsniegta apsūdzība.
Jāatzīst, ka šajā ziņā mums ir sasietas rokas, jo nedrīkstam nevienu notiesāt aizmuguriski, neizsniedzot apsūdzību.
Tas ir iespējams tikai gadījumā, kad apsūdzētais ir pazudis iztiesāšanas laikā.
Kā uzzināju no lietuviešu kolēģiem, Lietuvā par galvenajiem starptautiskajiem noziegumiem var apsūdzēt un notiesāt bez apsūdzētās personas klātbūtnes.
Ja Latvija, vācot pierādījumus, konstatēs kādā konkrētā noziegumā vainīgo personu, tad nav šķēršļu nosūtīt šo lietu, piemēram, Lietuvas kolēģiem, lai viņi varētu celt apsūdzību un notiesāt vainīgās personas.
Pirms vairākiem mēnešiem tika ziņots, ka ir izveidota starptautiska izmeklētāju grupa, lai organizētu faktu vākšanu par kara noziegumiem, un to koordinējot Lietuva. Toreiz Latvija tai nebija pievienojusies. Vai patlaban ir kaut kas mainījies?
Jā, Latvija ir pievienojusies apvienotajai izmeklēšanas grupai. Tajā ir sešas Eiropas valstis (Lietuva, Polija, Latvija, Igaunija, Slovākija un Rumānija), kā arī Ukraina un Starptautiskā krimināltiesa. Katra valsts šajā ziņā ir patstāvīga un tā neietekmē izmeklēšanu citās valstīs.
Apvienošanās šādā grupā dod iespēju ērtāk apmainīties ar pierādījumiem.
Ja kādai valstij ir kaut kas nepieciešams no Latvijas, mēs varam apmainīties ar informāciju tieši un nepastarpināti. Tā ir apvienotās izmeklēšanas grupas priekšrocība.
Starptautiskajai krimināltiesai interesēja vairākas liecības, kas tika iegūtas tieši Latvijā. Minētā tiesa ir patstāvīga izmeklēšanas grupas locekle, kas nodarbojas ar galveno starptautisko noziegumu izmeklēšanu.
Kara noziegumu izmeklēšana ir jauna prakse. Vai valstīm ir vienprātīga izpratne par to, kas tiek uzskatīts par kara noziegumu?
Kara noziegums ir aizliegtu kara vešanas noteikumu vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpšana, tai skaitā humanitāro tiesību aizsargātas personas slepkavošana, spīdzināšana vai necilvēcīga izturēšanās pret šādu personu, ķīlnieku sagrābšana, nelikumīga deportācija, pārvietošana, brīvības ierobežošana, pilsētu vai citu objektu neattaisnojama postīšana.
Minētais ir Latvijas Krimināllikuma 74. pantā noteiktais kara nozieguma definējums, bet līdzīgas normas ir arī citu valstu krimināllikumos, jo šī norma izriet no Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtiem, ko savas valsts Krimināllikumā ir integrējusi Latvija un citas valstis.
Jūs uzraugāt kriminālprocesu, kas ir ierosināts par īstenotajiem kara noziegumiem, noziegumiem pret mieru un cilvēci, bet kāpēc tur nav iekļauts genocīds, kas notiek visu mūsu acu priekšā?
Sākotnēji, kad tika uzsākts kriminālprocess, Valsts drošības dienests saskatīja trīs Krimināllikuma pantu pārkāpumu, par kuriem tika sākta izmeklēšana. Iespējams, ka situācija ir mainījusies un šobrīd Ukrainā notiekošajā var saskatīt arī genocīda pazīmes – tīšu darbību nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt ukraiņu tautu, nogalinot, nodarot viņiem dzīvībai vai veselībai bīstamus miesas bojājumus vai novedot viņus līdz psihiskai saslimšanai. Tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji šos cilvēkus fiziski iznīcina, kā arī lietojot līdzekļus, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā, vai nododot bērnus piespiedu kārtā no vienas cilvēku grupas otrā. Iespējams, ka kādā no valstu sāktajiem kriminālprocesiem varētu tikt noteikta papildu kvalifikācija – genocīds. Par to, vai šāda papildu noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija tiks noteikta Latvijā uzsāktajā kriminālprocesā, šobrīd spriest ir priekšlaicīgi. Bet šādu iespēju nevar izslēgt, viss ir atkarīgs no tā, kādus pierādījumus šajā kriminālprocesā iegūs procesa virzītājs – Valsts drošības dienesta izmeklētājs.
Ņemot vērā, ka Eiropā līdz šim nav bijusi šādu noziegumu izmeklēšanas prakse, vai ir kāds, kas jūs konsultē kara noziegumu izmeklēšanā?
Mēs visvairāk konsultējamies ar kolēģiem citās valstīs – apmaināmies ar informāciju un pieredzi. Jāteic, ka šobrīd uzsvars tiek likts uz šo liecību apkopošanu, analīzi, pierādījumu strukturēšanu. Ļoti atzinīgi ir vērtējama “Eirojusta” paspārnē esošā Genocīda tīkla (“Genocide Network”) darbība, kas regulāri nodrošina informācijas apmaiņu starp valstīm, kas izmeklē galvenos starptautiskos noziegumus.
Ja kāda valsts lūdz atsūtīt pierādījumus, lai varētu izmeklēt konkrētu kara epizodi, tad kādā valodā tas tiek darīts?
Latvijā esam izvēlējušies bēgļus no Ukrainas pratināt krievu valodā. To darām tādēļ, ka visi līdz šim nopratinātie cilvēki labi pārvaldīja krievu valodu, un izmeklētāji, kas ir izmeklēšanas grupas locekļi, arī ļoti labi prot krievu valodu. Liecības ir noformētas videoierakstā.
Jāteic, ka šajā ziņā, manuprāt, esam izvēlējušies pareizo ceļu, jo ar liecībām varam dalīties ar jebkuru valsti, tās netulkojot, piemēram, kā jau tas notika ar Starptautisko krimināltiesu. Tur saistībā ar Ukrainā pastrādāto noziegumu izmeklēšanu ir pieņemti darbā juristi, kuri pārvalda krievu valodu.
Kuri ir bijuši nežēlīgākie fakti Latvijā sniegtajās karā cietušo ukraiņu liecībās?
Mani šokēja fakts par kādu ģimeni, kas mēģināja izbraukt no Mariupoles un kam, braucot ārā no pilsētas, okupanti uzspridzināja automašīnu.
Gāja bojā viņu mazgadīgā meita, bet mātei tika amputētas kājas un tēvs zaudēja roku. Viņi bija zaudējuši samaņu. Tomēr kaut kādā veidā bija nogādāti slimnīcā un vēlāk, pēc neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas, transportēti uz Latviju. Viņi ārstējās Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” un sniedza liecības Latvijā.
Kāds ir jūsu viedoklis par to, kāds būs šo kara noziegumu izmeklēšanas gala rezultāts?
Kamēr nemainīsies politiskā situācija Krievijā, visticamāk, notiesāt klātienē Krievijas augstākās amatpersonas nebūs iespējams.
Tomēr ceru, ka par šiem noziegumiem atbildīgās personas agri vai vēlu tiks sauktas pie atbildības, jo saskaņā ar Krimināllikuma 57. pantu personai, kas izdarījusi noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai piedalījusies genocīdā, kriminālatbildības noilgums neiestājas.
