Par kara «ellēm» un «velniem» 0

“Ja Hitlers uzbruktu ellei, es noteikti draudzīgi pieminētu velnu!” tā sarunā ar savu privātsekretāru Džonu Kolvilu izteicās Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils 1941. gada 21. jūnijā, dienu, pirms Hitlers pagrieza vērmahta simtu divīzijas pret savu sabiedroto Josifu Staļinu un uzbruka Padomju Savienībai.

Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Kokteilis
3 visbīstamākās zodiaka zīmju pārstāves, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem var atņemt citas vīrieti
Veselam
Liekie kilogrami neatkāpjas ne pa kam? 4 pazīmes, ka jūsu vielmaiņa nedarbojas pareizi
Lasīt citas ziņas

Čērčils bija ienīdis boļševismu no tā sākumiem un nekad nemainīja savu attieksmi pret šo asiņaino un noziedzīgo varu, bet Anglija nekavējās dot atbalstu un sadarbojās ar Maskavas “velnu”, lai iznīcinātu Hitlera nacistisko Vāciju, Lielbritānijas un Padomju Savienības kopējo ienaidnieku. Premjers Čērčils nerīkojās, lai veicinātu Staļina asiņaino totalitārismu. Čērčils kļuva līdzkarotājs pret kopēju ienaidnieku nacistisko Vāciju, kas bija līdzīga Krievijas “ellei”, līdz tās sakāvei. Sabiedroto atbalsts nekad nebija dots, lai stiprinātu Maskavas “elles” valdnieku un veicinātu viņa asiņaino teroru.

Latvijas tautas liktenis bija daudz grūtāks. Pārdzīvojot pirmo “velnišķīgo” okupāciju, Latvija iespēju robežās piedalījās jūras karā pret nacistisko Vāciju. Mūsu tiesiskās valsts diplomāti iesaistīja Latvijas mazo tirdzniecības floti cīņā pret Vācijas un Itālijas jūras spēkiem, ciešot lielus zaudējumus. Bet, kad Latvijai tuvojās sarkanā armija, 1943. gadā Berlīnes “velns” dibināja latviešu tā saukto brīvprātīgo leģionu, kas sastāvēja no mobilizētiem Latvijas iedzīvotājiem. Leģionāri kļuva līdzkarotāji nacistiskās Vācijas “velnam” cīņā pret ienaidnieku, kas grasījās aizvietot nacisma elli ar padomju variantu. Mūsu karavīri necīnījās, lai atbalstītu gadsimtos ienīstos vācu iekarotājus, bet lai sargātu dzimteni no atkārtotas Maskavas elles. Tāpat kā Rietumu sabiedrotajiem nebija iespējams izvēlēties sabiedroto cīņā pret nacistiem, mēs bijām spiesti plecu pie pleca stāvēt ar brūno velnu pret sarkano. Ne velti leģionāru iemīļotā soļošanas dziesma bija – “mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos”! Kā puika dzirdēju šo uzdrīkstēšanos Rīgas ielās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šodien, kad pulcējas vecie vīri, godināsim viņus kā varoņus, kas cīnījās par brīvu Latviju.

Viņi ir izcietuši nāves briesmas un gūstu. Mūsu spēkos ir atvieglot viņu nepelnīto apsūdzības nastu.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.