Un iedomājieties, tas taču ir brīnišķīgi iekārtots – tas, ko mums liek darīt psihe – pilnībā koncentrēties uz sāpēm – , ir arī tas, kas visvairāk ir vajadzīgs bērnam. Tas jau ir stāsts par uzticēšanos sev un dabai. Tā jau arī ir neatkarīgu dzemdību būtība – kad nav neviena no ārpuses, kas norādītu, kas ir pareizi un tikai, jūtot savu iekšējo kamertoni (uzskaņotību), – tu iznāc gaismā – tu ar bērni atnāc no tās puses uz šo. 0
Sev var un vajag uzticēties.
Otrkārt.
Ir normāli dzemdībās būt meitenītei, nevis mammai, jo dzemdību plūsma noliek tevi uz ceļiem un aci pret aci ar Spēku, kas ir lielāks par tevi. Tur nav lepnības, nav arī lielāka spēka, galu galā nav arī mātes (domāta mātes būtība – Tulk.). Tur ir pakļaušanās, izlaišana caur sevi, bailes, vājums, izmisums – jebkas.
Ir normāli būt meitenei, jo smadzenes nokļūst absolūti izmainītā apziņas stāvoklī, hormonāli viss notiek citādi nekā ierasts, un izmaiņās – vai jūs nezinājāt? – mēs regresējam, lai progresētu. Tas ir ceļojums, iniciācija – bez jebkādām „meta šīzām”.
Tikai iedomājieties – vienmēr, miljardiem gadu, līdzās dzemdētājai bija Māte. Kā jūs domājat – vai tikai tāpēc, ka viņa vienkārši prot dzemdēt un it kā palīdzēs, ja nu kas? Bet varbūt tāpēc, ka vispirms meitiņa iet ceļu uz tapšanu par māti un viņa tajā vēl ir jauniņā, bet jaunajā mēs vienmēr mazliet esam kā bērni.
Tieši meitiņa, maza meitenīte. Protams, viņa var būt nobijusies. Protams, viņai var gribēties uzmanību, īpaši ja reālajā bērnībā nebija viss lāgā. Protams, viņa var vēlēties atbalstu un to paust vārdos: „Nogaliniet kāds mani”, „izdariet kaut ko” u.t.t. Nevis tāpēc, ka viņa ir tāda pamuļķīte vai patiešām domā, ka kāds atnāks un viņu glābs, katra no mums Tur brīnišķīgi saprot, ka šo ceļu var noiet tikai viņa pati. Viņa tā rīkojas, jo vienkārši viņai vajadzīga māte.
Miljardiem gadu. Vajadzība pēc mātes dzemdībās. Droši vien neapzināti šī vajadzība ir absolūti visām sievietēm – visu rasu, laiku, kultūru. Vai viņas ir pamuļķes tādēļ?
Ne jau velti uz jebkuru no atbalsta personām dzemdībās var notikt pārnese kā uz māti. Nav svarīgi, kurš tas ir – vīrietis dzemdību speciālists vai pašas vīrs. Un vēl jo vairāk autoritatīva vecmāte. Šī pārnese notiek visur, vienmēr, absolūti. Sievietei dzemdībās vajadzīga māte.
Nu padomājiet, vai tiešām mātei dzemdībās vajadzēs māti? Nē, taču nē! Te „runā” viņas (iekšējā – Tulk.) meitenīte. Un būt meitenei dzemdībās ir normāli.
Varbūt tā ir viņas pēdējā „meitenes dziesma” – pirms tam, lai uz visiem laikiem arī kļūtu par māti? Tad kāpēc viņu par to kaunināt, atņemt māti? Varbūt dot iespēju viņai paņemt visu, pašu pēdējo malku tās mātišķās mīlestības plūsmes, kuru viņa tālāk plūdinās uz bērnu?…
Tā ir pāriešana no mātes uz māti caur meitu.
Tikai, pabijusi bērna esamībā, meitene var kļūt par māti, ne kā citādi. Un tieši tas mikroversijā notiek dzemdībās – kā ģeniālā dzīves mikromodelī. Un tieši šīs shēmas no dzemdībām pēc tam iet uz mātišķumu – ar ēnām un sauli. Nu, es jau te aizrāvos…
Treškārt.
Kontrolei.
Un tagad iedomājieties: ja cilvēks, kas ir atbalsta persona dzemdībās, atspoguļo to mātes arhetipu, kurai krīt uz nerviem un kas atgrūž meitu par to, ka tu esi maza un gribi mammu, vai tas jums kaut ko atgādina?
Ja māte ir nikna, kad bērns ir asarās un nošņurkājies, rausta aiz svārkiem, vēloties mierinājuma, tad kas tas ir?
Jā, tas ir par nepieaugšanu, jā, jā. Par resursu neesamību. Lai kļūtu par māti, jāpadzīvojas bērna esamībā. Bet viņai tas nav pieticis. Tāpēc ir grūti būt mātei – paņemt bērnu rokās un nomierināt. Šo bērnu gribas nokaunināt.
Kad viņas redz, ka šo bērnu kāds apdāvina, kļūst sāpīgi. Tāpat ir sāpīgi un neizturami, kad mēs nevaram izturēt bērna raudas. Vai viņa histēriju un kaprīzes. Jo mēs savā bērnībā neko tādu neatļāvāmies – uzreiz bija rājiens un dzīšana stūrī, bet šī – redz’ ko no sevis iedomājas. Šis sāpīgais introekts ir par tevis kā bērna neatzīto sāpi.
