Par kaprīzām meitenēm dzemdībās, „Tu nedomā par bērnu” un indējošu kaunu 0
Krievijā populārā dūla un psiholoģe Marjana Oļeiņika ar zināmu sarkasmu un sašutumu izsakās par viszinīgiem padomdevējiem, kuri bārstās ar gudrībām par to, kā pareizi jājūtas dzemdētājai, ka tai visu laiku jādomā par bērnu. Pārdomas nav radušās no zila gaisa un atbalsojušās daudzos jo daudzos sieviešu komentāros un pārdomas padotas tālāk sociālajos tīklos.
“Dziedinošs teksts, vai ziniet!” Ar tādiem vārdiem, kā spērienu no zila gaisa, pārdomas par dzemdībām sāk Krievijā pazīstamā dūla.
Kurš gan nav dzirdējis šos brīnišķīgos vārdus, ka sievietei dzemdībās jābūt stiprai, vīrišķīgai, patiesi spējīgai darboties un neaizmirst par to, ka viņai ir bērns, par kuru arī vajag domāt. Tu te īdi, bet vai zini, cik viņam ir slikti? Padomā par bērnu. Un vēl – ka dzemdībās piedzimst māte. Pilnīgi noteikti jākļūst par māti, nevis jāuzvedas kā kaprīzai meitenītei.
Par šādām sievietēm ļoti priecājas vecmātes un tie, kuri patiešām zina, kā vajag pareizi dzemdēt. Tu kļūsti tik ērta. Esi gatava tai pašā brīdī. Nekrīti histērijā. Neizej no rāmjiem. Ir ļoti ērti ar tādu sadarboties.
Nu, un vispār man ir apnicis dzirdēt to sprediķošanu no visām pusēm. Pēc tam sievietes, neatbilstot šiem vārdiem, ko teicis kāds no augsta kalna, īsts guru, – cieš no nepilnvērtības kompleksiem, ka viņas ir neīstas mātes, mokās ar vainas apziņu, kura nostājas starp viņu un bērnu, un saindē viņu tuvību, tāpēc, ka viņa, vai ziniet, dzemdībās atļāvās būt vāja un ne uzreiz atcerējās par bērnu.
Man ir par šo ko teikt!
Es neizvēlēšos tik skaistus vārdus kā viņas, tās samazgas vajag skaisti iepakot, lai tās patiešām norītu, bet vitamīniņus var uzņemt pa tiešo no krūma, ejot garām.
Tad lūk.
Pirmkārt.
Tā ir pilnīgi normāla psihiskā reakcija uz sāpēm – vispirms domāt par sevi, nevis atcerēties par bērnu – brīžos, kad esi dzemdību viļņu, kontrakciju pārņemta, un tikai pēc tam – izstumšanas periodā vai dzimšanas brīdī, atceries un apzinies – satikšanās būs drīza. Tāpēc ka tā ir ierīkots pašsaglabāšanās mehānisms, izdzīvošanas mehānisms – vispirms skābekļa maska jāuzliek sev, pēc tam to var uzvilkt otram. Un ja tev ir ļoti sāpīgi un ja tu vēl nepierodi pie sāpēm, kas iet caur tevi, ja tā nav kā dievīga masāža, tad, protams, tu domāsi tikai par šīm sāpēm un par sevi tajās – par to, kā ar tām sarast. Tieši tas aizņems visu tavu uzmanību un koncentrēšanos. Un tas ir lieliski.
Un kas tad ir pats lieliskākais?
Ja koncentrē uzmanību uz sāpēm, tas arī ir visoptimālākais veids, kā laist pasaulē bērnu, tā arī ir maksimālā skaņošanās ar viņu un iespēja viņu dzemdēt pēc iespējas labāk. Jo tieši sāpes norāda, kā mums iekārtoties labāk – kādu pozu ieņemt, lai būtu mazāk sāpīgi, un tieši tas pavirzīs bērnu; kā elpot – un tas viņam palīdzēs saņemt skābekli; kādā temperatūrā atrasties – un arī tas ietekmēs viņu, viņa sirds ritmu, pašsajūtu. Kamēr pilnīgi un savā veselumā esi koncentrējusies uz to, kā „būt sāpēs”, – tu pilnīgi un savā veselumā „domā” par bērnu.
Es nezinu gandrīz nevienu sievieti, kura nesaskaņotos ar sāpēm.
Pat dzemdējot bez histērijām un kaprīzēm, pilnīgā izpratnē par notiekošo, sieviete iegrimst kur citur, nevis domās par citiem. Kad esi uz robežas starp dzīvi un nāvi, tu dabiskā veidā seko sev. Bet par bērnu tevī rūpējas ķermenis.
Līdzīgi, ja visu grūtniecību tikai „domā par bērnu” – tās jau ir grūtnieces ar neirozi. Ja es tagad apsēdīšos, vai es viņam nesaspiedīšu galvu? Ja es raudu, vai viņš nenodomās, ka pasaule ir slikta un nav vērts dzimt? Ja es ieēdīšu asu ēdienu, vai augļūdeņi nekļūs rūgti? Ne jau tā viss iekārtots. Viņa vienkārši ieklausās savā ķermenī: noguru – paguļu, gribu gurķi – apēdu, un tā ir optimāla pieeja arī bērnam. Citiem vārdiem, sekojot savu „kaprīžu impulsiem”, sieviete iet visoptimālāko bērna iznēsāšanas un vesela mazuļa dzemdēšanas ceļu.
