“Valdība ir atradusi visnepiemērotāko brīdi, kad nākt klajā ar šo nodokļu paketi.” Saruna ar Rutu Zilveri 2
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ikreiz, kad valdība vienojas mainīt kārtību nodokļu nomaksā, tas cilvēkus dara bažīgus, jo parasti tas ved nodokļu palielinājuma virzienā. Iepriekšējā reizē, pasludinot izmaiņas no 2018. gada, tās mums “pārdeva” kā labklājību veicinošas un sociālo nevienlīdzību mazinošas.
Šoreiz par skaistāko iepakojumu 2021. gada budžetam un to pavadošajai nodokļu paketei parūpējies viens no koalīcijas partneriem – “Attīstībai/Par” līdzpriekšsēdētājs un Saeimas frakcijas vadītājs Daniels Pavļuts, nosaucot šo par “cilvēcības budžetu”, jo palielinot ārstu un skolotāju algas.
“Latvijas Avīze” uzrunāja neatkarīgo sociālās politikas eksperti Rutu Zilveri, lai noskaidrotu, kādu iespaidu plānotās izmaiņas budžetā un nodokļos atstās uz sabiedrības lielāko daļu un neaizsargātāko tās slāni.
Vai tiešām cilvēcības budžets? Vai marķējums atbilst saturam?
Ruta Zilvere: Nevar teikt, ka neatbilst. Ir zināms pamats šai valdībai sevi paslavēt, jo tā pieķērās minimālajiem pabalstiem un minimālajai pensijai, kas nebija kustināti apmēram desmit gadus.
Man ir liels gandarījums, ka valdība palielina gan garantēto minimālo ienākumu, gan arī slieksni trūcīgas personas noteikšanai. Tas nozīmē, ka vairāk cilvēku varēs saņemt sociālo palīdzību.
Tā ir diezgan liela uzlabojumu pakete, kas vērtējama kā ievērojams Labklājības ministrijas panākums nākamā gada budžeta veidošanā. Tas ir solis, kas sen bija jāsper, un prieks, ka Kariņa valdība to dara.
Vai tāds tas būtu bez tiesībsarga Jura Jansona iesniegtā apstrīdējuma Satversmes tiesā?
Par to varam spekulēt, vai būtu vai nebūtu noticis. Pats galvenais, ka tas ir noticis un ka šie palielinājumi ir ievērojami. Tiem bija jābūt jau sen – regulāriem un pakāpeniskiem.
Negribu būt nepamatoti kritiska. Būtu nepareizi nenovērtēt, ka ienākumu palielinājums vistrūcīgāk dzīvojošo cilvēku grupām šoreiz ir noticis strauji un tas patiešām naudas izteiksmē ir būtisks salīdzinājumā ar pašlaik esošo.
Vai tas ved uz nevienlīdzības mazināšanu, tas ir, vai samazināsies starpība starp visaugstāk atalgotajiem un mazo algu saņēmējiem?
Domāju, ka tas noteikti atspoguļosies nevienlīdzības mazināšanā, ko statistikā visdrīzāk redzēsim pēc gadiem trim.
Kā rāda pieredze, Latvijā nevienlīdzības rādītājus vienmēr pozitīvi ietekmējusi minimālās algas palielināšana. Tā kā nākamgad minimālā alga tiks celta salīdzinoši strauji – no 430 līdz 500 eiro, tas būs liels lēciens.
Valdība izvēlējusies taktiku celt minimālo algu un pabalstus nevis pakāpeniski, bet lēcienveidīgi. Man pieņemamāks būtu pakāpenisks, kaut arī nelielāks paaugstinājums katru gadu vai vismaz reizi pāris gados.
Starp daudzajiem likumprojektiem, kuros veic grozījumus budžeta pieņemšanas finiša taisnē, ir likums par sociālo drošību. Tajā noteikts minimālo ienākumu slieksnis 109 eiro apmērā. Nevis pēc tā, cik lieli būtu nepieciešamākie ikdienas izdevumi, bet statistiski 20% apmērā no ienākumu mediānas. Vai tas ir taisnīgi?
Var strīdēties, vai tas ir sistēmiski pareizi būvēts. Manuprāt, to nevajadzēja rakstīt sociālās drošības likumā, bet tajos likumos, kuros tiek noteikts katrs konkrētais pabalsts vai pensija.
Bet izdzīvošanas minimums patiesībā katram ir individuāls – viens to nespēj ar 500 eiro, cits ar tūkstoti mēnesī nevarēs.
Labā ziņa ir tā, ka visi minimālo ienākumu sliekšņi nākamgad tiek paaugstināti, turklāt ievērojami. Domāju, ka arī turpmāk tos jāturpina paaugstināt, bet ne vairs ar milzu lēcieniem.
Jūs domājat, ka jābūt ikgadējai šo sliekšņu indeksācijai līdzīgi kā pensijām?
Ja ne ikgadējai, tad vismaz regulārai. Ja ir zema inflācija, tad minimālo sociālās palīdzības sliekšņu paaugstināšana var notikt arī retāk – reizi divos trijos gados. Bet ne tā, kā bijis līdz šim – reizi desmit gados.
Satversmes tiesa ir sākusi izskatīt lietu par normām, kuras nosaka vecuma pensijas minimālo apmēru. Iesniedzējs tiesībsargs Juris Jansons uzskata, ka pat ar vislielāko apdrošināšanas stāžu vecuma pensijas minimālais apmērs Latvijā nav pietiekams. To nosaka pēc budžeta iespējām, bet nevis pēc noteiktas metodoloģijas. Vai minimālās pensijas apjoms ir paaugstināms?
Tas arī tiek paaugstināts. Gan ne tik daudz, cik pieprasījis tiesībsargs. Jā, mēs esam ļoti iepalikuši – gandrīz desmit gadus nekas netika mainīts. Neuzskatu, ka visas problēmas ar “hop!” jāatrisina viena gada laikā.
Piemēram, kopā ar strauju GMI paaugstināšanu tiesības uz pabalstu tiek attiecinātas uz daudz lielāku trūcīgo personu loku, kas savukārt palielina spiedienu uz sociālās palīdzības sistēmu. Mainās arī cilvēku motivācija un rīcība.
Kā vērtējat nodokļu piemērošanu tiem, kuri paši pelna, bet maz un neregulāri?
Pilnīgi visiem nodarbinātajiem šī likumdošanas pakete prasa veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet par minimālo sociālo iemaksu diskusijas vēl turpinās.
No tā, kā valdība komunicējusi šos jautājumus, saprotu, ka tad, ja nopelnītais ienākums būs mazāks par 500 eiro mēnesī, sociālās apdrošināšanas iemaksu efektīvā likme būs lielāka nekā likumā noteiktie 34,09%.
Bet vēl par agru būtu iedzīvotājiem sabīties, jo šī norma varētu vēl tikt koriģēta Saeimā, gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam.
Vai bija ieplānots regresīvais nodoklis? Tā vietā, lai maksātu līdzvērtīgu nodokļu likmi, mazo ienākumu saņēmējiem būtu pienākums veikt procentuāli lielākas sociālās apdrošināšanas iemaksas? Kas būtu taisnīgāk – 10% no apgrozījuma, tādi pati likme 34,09% vai vismaz 170 eiro mēnesī?
Esmu pret minimālo iemaksu, pret to, ka cilvēkiem ar maziem ienākumiem liktu maksāt procentuāli vairāk nekā tiem, kam ienākumi lielāki. Ja ir pilna likme, tad pašnodarbinātajiem iznāk maksāt apmēram 32%, algotajiem darbiniekiem – 34,09% no darba ienākuma.
Neuzskatu, ka pašu zemāko ienākumu saņēmējiem būtu jāmaksā ap 30% no ienākuma, jo tad savai iztikšanai paliktu pavisam maz. Nav saprātīgi mazatalgotu darbu strādājošu cilvēku padarīt vēl nabadzīgāku abstraktas nākotnes vārdā.
Un kāds būtu jūsu iedomātais ideālais modelis?
Es uzskatu, ka pašnodarbinātajiem ar pavisam maziem ienākumiem vispār nevajadzētu maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Piemēram, tiem, kuru ienākumi ir zem 50 eiro mēnesī, vispār nevajadzētu maksāt.
Sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoms tiek noteikts atkarībā no ienākumiem, bet no maza atalgojuma pabalsti apdrošināšanas riska gadījumā (slimība, bezdarbs) būtu tik mazi, ka tie sociālo situāciju pēc būtības nerisinātu. Iznāktu tāda kā kapeiku dzenāšana.
Tādā gadījumā cilvēkam tik un tā būtu jāpaļaujas uz ģimeni vai uz sociālā nodrošinājuma pabalstu vai sociālo palīdzību.
Savukārt cilvēkiem ar ienākumu robežās no 50 līdz 300 vai 400 eiro vajadzētu veikt iemaksas tikai pensiju individuālai apdrošināšanai, proti, 20%. No ienākumiem virs šīs robežas vajadzētu sākt maksāt solidāri arī par pārējiem apdrošināšanas veidiem (slimības, maternitātes, ģimenes). Minimālā alga attiecībā uz pašnodarbinātajiem nav pamatota atskaites sistēma.
Tad jūsu ideālajā modelī sabiedrībai krīzes gadījumā jābūt solidārai ar amatniekiem, dzīves stila uzņēmējiem?
Jā, tā tas iznāktu. Nedomāju, ka mums būtu ļoti daudz šādu cilvēku, kas pelna tik maz. Nav jau teikts, ka, nonākot ķezā, viņi visi vērsīsies pēc sociālās palīdzības. Daļai no viņiem kopējie mājsaimniecības ienākumi ir pietiekami.
Sociālās apdrošināšanas iemaksas veic indivīds katrs sev, savukārt to, vai viņam vajadzēs palīdzību, vērtē pēc visas mājsaimniecības ienākumiem. Mazpelnošā amatnieka ģimenē pārējiem var būt labi ienākumi.
Es te neredzu ne traģēdiju, ne arī vajadzību pēc sociālās apdrošināšanas iemaksām no pirmā santīma. Par santīmu sociālo apdrošināšanu nenopirksi.
No minimālajām iemaksām atbrīvotās grupas – labāka sociālā aizsardzība vai darbinieku diskriminācija?
Nesaskatu neko sliktu priekšlikumā minimālo 5% sociālo iemaksu pašnodarbinātajiem palielināt līdz 10%, bet domāju, ka ir jānosaka minimums, no kura vispār sociālās apdrošināšanas iemaksas nebūtu jāmaksā.
Līdz šim pašnodarbinātajiem neaplika ar iemaksām 50 eiro gadā, bet tāda summa varētu būt kā robeža mēnesī, jo iemaksas no tik zema līmeņa reālu aizsardzību nedod.
Pēc līdzšinējā valdības piedāvājuma jāvērtē katra pašnodarbinātā spēja samaksāt nodokļus, un tas būtu jādara pašvaldību sociālajiem dienestiem. Kā to vērtējat? Kam vajadzētu vērtēt pašnodarbinātā nepieciešamību veikt sociālās iemaksas?
Vispirms ir jautājums, kāpēc būtu jāvērtē pašnodarbinātā nepieciešamība veikt sociālās iemaksas? Manuprāt, nevienam nekas nav jāvērtē. Katram ir savas iespējas: veikt ražīgāku vai mazāk ražīgu uzņēmējdarbību pilnu slodzi, pusslodzi.
Atkarībā no vēlmes un darba tirgus situācijas tajā vietā, kur dzīvo. Ir arī ģimenes, kuru locekļi nemaz nevēlas daudz strādāt.
Ko izvērtēt? Vai jābūt ārsta komisijai, kas nosaka – cilvēks var strādāt vai nevar? Nesaprotu, ne kāpēc vērtēt, ne ko vērtēt. Ko vērtēs sociālais dienests?
Sistēmai jābūt vienkāršai – iemaksas veicamas no nopelnītā darba ienākuma.
Valsts ieņēmumu dienests, kurā reģistrējies pašnodarbinātais, nevar novērtēt mājsaimniecību. VID neredz, ar ko katrs dzīvo kopā. To var tikai sociālais dienests…
Kāpēc jāvērtē mājsaimniecība, ja sociālās apdrošināšanas iemaksas jāveic personai pašai? Ja personai nav ienākumu, tad iemaksu veikšanas pienākumu nedrīkst pārlikt uz dzīvesbiedru vai bērniem, vai ģimenes iekrājumiem, vai dividendēm.
Sociālās apdrošināšanas objekts ir indivīda darba ienākumi un nekādi citi. Tāpēc nesaprotu, ko vērtēt. Ja, piemēram, vīram ir laba alga, tad nedrīkst sievas sociālās apdrošināšanas iemaksu prasību vērst pret vīra algu. Katrs cilvēks pensiju krāj pats sev individuāli.
… nu tad varbūt var vērtēt, vai sieva amatniece tirgū tik tiešām nopelnījusi tik maz, ka VID oficiālajos ienākumos neparādās?
Nedomāju, ka sociālajam dienestam tas būtu jādara. VID jau tagad var pārbaudīt ienākumus tirdziņos un dzīvošanu atbilstoši deklarētājiem ienākumiem.
Sociālā dienesta darbiniekus saista konfidencialitātes zvērests. Cilvēkam grūtību gadījumos jābūt iespējai vērsties sociālajā dienestā bez bailēm tikt nosūdzētam represīvām iestādēm.
Tā ir pēdējā vai galvenā vieta, kur cilvēks vēršas ar savām dzīves bēdām. Sociālais dienests ir kā psihologa uzticības dienests, kurā meklē padomu, uzmundrinājumu, ieteikumu, palīdzību.
Ja cilvēki tam neuzticēsies bailēs, ka ziņas nodos VID, tad tam nav jēgas. Tad sociālais dienests pārvēršas par VID filiāli. Tam nedrīkst būt ne mazākās represīvās funkcijas.
Kā labāk apdrošināt radošo profesiju pārstāvjus?
Eiropas valstīs radošo personu apdrošināšana ir ļoti dažāda. Ir valstis, kur tā ir iekļauta vispārējā sistēmā. Ļoti daudzās valstīs ir atsevišķas apdrošināšanas sistēmas māksliniekiem.
Tā ir politiskā izvēle, vai radošās profesijas mēģināt iekļaut vispārējā sistēmā vai Kultūrkapitāla fondā veidot atsevišķu radošo personu sociālās aizsardzības shēmu. Radošās profesijas tik tiešām ir ļoti specifisks gadījums.
Vai mikrouzņēmuma nodoklis pelnījis palikt atsevišķā izņēmuma statusā no vispārējās shēmas?
Esmu no tiem, kas uzskata, ka mikrouzņēmuma nodokļa režīms (MUN) ir likvidējams tāpēc, ka tas nav veids, kā no iedzīvotājiem iekasēt sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Pēc savas būtības tas ir apgrozījuma nodoklis. Apgrozījums savukārt tikai daļēji atspoguļo darba ienākumus. Bet sociāli apdrošina cilvēka darba ienākumus, nevis viņa uzņēmuma apgrozījumu. Pati sociālo iemaksu bāze šajā gadījumā ir neprecīza.
No sociālās apdrošināšanas viedokļa par cilvēkiem, kuri MUN ir darba attiecībās, būtu jāmaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas tāpat kā visiem algotajiem – no darba algas.
Savukārt MUN īpašnieks vai vienīgais darbinieks būtu jāapdrošina tieši tāpat kā pašnodarbinātie. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka MUN jālikvidē jo ātrāk, jo labāk, tomēr šobrīd – augstas ekonomiskās nenoteiktības apstākļos – tos labāk vajadzētu likt mierā. Arī nākamgad.
Izņemot algotos, kuri ir darba attiecībās mikrouzņēmumā, – par tiem gan būtu jāmaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas tāpat kā par jebkuru algotu darbinieku. Te svarīgs ir nošķīrums starp pašnodarbināto un algoto.
Valdība ir atradusi visnepiemērotāko brīdi, kad nākt klajā ar šo nodokļu paketi.
Kad šī koalīcija nāca pie varas, tas bija šīs valdības plāns. Izpildīts solījums nemaz nav tik zemu vērtējams.
Ir zemu vērtējams. Spītīga turēšanās pie iepriekš noteiktā plāna, kad apkārtējā situācija ir mainījusies, neliecina par lielu gudrību.
