Viks: Par kādu ordeni 2
Sen bija laiks komunismu ierindot blakus tādiem noziegumiem pret cilvēci kā, piemēram, holokausts. Taču – kas pasludinās, ja šāda režīma valstis ir ANO Drošības padomes locekles?
Ja iedibinātu Lāčplēša Miera ordeni, viens no pirmajiem pienāktos manam tēvam Augustam Valdemāram Kalniņam.
Vērtējiet paši. Pasaulē nācis 1909. gadā Limbažu pusē. Tūjas pagasta “Bisēs”, rentnieka ģimenē, agri zaudējis tēvu, līdz ar to kļūdams par reālu, nevis poemizētu atraitnes dēlu. Mātes rosināts, devies uz Rīgu kaldināt pats savu laimi, jo uzturēt trīs bērnus rentnieka atraitnei nav bijis pa spēkam. Iesākums galvaspilsētā lauku zēnam, protams, neapskaužams – mācekļa laiks mehāniskās darbnīcās, no kurām dzima Latvijas industrijas lepnums VEF, paralēli mācības Pilsētas tehnikuma vakara nodaļā, un tagad – šī stāsta ievērojamākā daļa: VEF personāla nodaļas 1942. g. 13. IX izsniegtā apliecība Mžs/133/P, kurā sniegta šāda informācija:
Ar šo apliecinām, ka Augusts Kalniņš strādā Valsts Elektroniskā Fabrikā.
No 17. X 1933. g. līdz 1. VIII 1936. g. – kā strādnieks;
no 1. VIII 1936. g. līdz 16. VI 1937. g. – kā radio tehniķis;
no 16. VI 1937. g. līdz 1. IX 1939. g. – kā tehniķis;
no 1. IX 1939. g. līdz 16. V 1941. g. – kā vecākais tehniķis;
no 16. V 1941. g. līdz 1. VII 1941. g. – kā vecākā inženiera vietas izpildītājs.
Apliecība izdota iesniegšanai Universitātei Rīgā.
VEF zīmogs, personāla nodaļas vadītāja un darbveža paraksti.
Šī ir hronoloģiski neliela epizode no mana tēva CV, taču tā pārliecinoši atmasko V. Ļeņina mācību par tā saucamo šķiru cīņu, ar kuru autors apvārdoja mazdomājošus ļautiņus nolūkā vairot savu atbalstītāju skaitu. Sekotāju netrūka, jo gana daudziem vilinoša šķita ideja par to, ka vajag vien atsavināt citiem piederošo un laime rokā. Šī iemesla dēļ tad arī nelielai avantūristu grupai izdevās pavilkt aiz sevis visai respektējamu skaitu dēkaiņu, no kuriem atlasīt pašus azartiskākos, lai izveidotu instrumentu dzelzs disciplīnas (lasi: terora) ieviešanai.
Tā kā pēc Ļeņina izbeigšanās valsts priekšgalā nostājās ar jaunībā iegūto kriminālo pieredzi bagātais Staļins, visa sabiedrība tika strukturēta kā zona (lietojot cietumnieku terminoloģiju), dzelzs priekškaram funkcionējot kā vienam no struktūras elementiem.
Jo minētajai personai citas pieredzes nebija (simptomātiska līdzība ar viņa idejisko mantinieku, kurš dzelzs priekškaru tagad aizvietojis ar e-priekškaru), sen bija laiks komunismu ierindot blakus tādiem noziegumiem pret cilvēci kā, piemēram, holokausts, pasludinot komunistiskos režīmus par noziedzīgiem, taču – kas pasludinās, ja šāda režīma valstis ir ANO Drošības padomes locekles?
Absurdā pasaulē dzīvojam. Neviļus ienāk prātā kāda ASV valstsvīra pirms aptuveni pieciem vai sešiem gadiem TV ziņās paustais, ka “Krievija nemaz nav valsts, tā tikai tēlo valsti”.
Atgriežoties pie sākotnējās tēmas, atmiņā palicis tēva skaidrojums tam, ka no viņa kursa Pilsētas tehnikumā gatavības apliecību saņēma tikai ceturtā daļa. Uz manu jautājumu par iemesliem pārējo audzēkņu neveiksmei tēvs atbildēja, ka daudzus vairāk interesējušas izklaides. Pavaicāju, vai pats tikai strādājis, mācījies un vairāk neko. Tēvs atteica, ka dziedājis Latviešu biedrības korī un lolojis apgūt kādu stīgu instrumentu, tomēr visu apvienot neesot jaudājis.
Lepojoties ar tēvu un iesakot viņu apbalvošanai ar Lāčplēša Miera ordeni, kā īpašu viņa nopelnu blakus kalpošanai par darba mīlestības un kārtīguma paraugu man un brālim vēlos vēlreiz izcelt viņa darba mūžu un jo sevišķi šeit citēto posmu, kas apgāž kā kāršu namiņu komunisma guru V. Ļeņina maldinošo mācību par šķiru cīņu.
